Intervija ar garšīgo kūku autori Annu Pannu. Dumpinieces ceļš

Ieva Ikstruma 25.marts
Aiga Rēdmane
Ja vaicātu, kādas asociācija rodas, izdzirdot vārdu Anna Birmane jeb Anna Panna, domāju, ka vairākums teiktu: Anna ir ārkārtīgi skaisto un garšīgo kūku autore. Īsta svētku burve! Patiesi – Anna arī ikdienā jebkuru maltīti var pārvērst īpašā notikumā. Bet tas attiecas ne tikai uz ēdienu. Viņā nav nekā no pasīvas dzīvošanas – Anna tic, ka viss ir mūsu pašu rokās.

Pagājušais gads Annai ir bijis transformācijas laiks, kas licis uzdot būtiskus jautājumus un ar sevi satikties jau citā līmenī.

Parasti gada nogali gaidām skaisto svētku dēļ. Vai tu esi sapratusi, kas ir nepieciešams tavai svētku izjūtai?

Oktobrī svinu savu dzimšanas dienu, un šogad jau otro gadu īsi pirms tās tika izziņota mājsēde. Tas man jo īpaši lika meklēt atbildes uz jautājumu: kas manī rada svētkus? Vai nepieciešama kārtīga ballīte vai man pietiek ar mīļiem zvaniem no draugiem un ģimenes? Un zini - es sapratu, ka ļoti labi varu justies, arī fiziski esot viena, ja vien piedzīvoju emocionāli tuvus brīžus ar savējiem. Šī pandēmija parādīja, ka ar mīļiem cilvēkiem mēs varam būt kopā arī fiziskas atšķirtības brīžos. Piemēram, pērn draugi iepretim mana dzīvokļa logiem parādījās ar uzrakstu Happy birthday. Cita draudzene pie durvīm atstāja svaigi ceptu maizi ar sviestu. Draugu piedomāšana manī radīja ļoti sirsnīgas izjūtas - tā aizkustina daudz vairāk nekā viesības lielā radu pulkā, kuras vienkārši atsēdi… Patiesa klātbūtnei ir jūtama arī attālināti.
Bet, kas attiecas uz Ziemassvētkiem, tajos esmu pilnīgs bērns! Man ļoti patīk dekorēšana, rotājumi. Jau ziemas sākumā sāku skatīties Ziemassvētku filmas. Staigāju pa pilsētu un priecājos par skaistajām gaismiņu virtenēm. Gaisma rada brīnišķīgas izjūtas! Beidzamajos gados manās mājās ir liela eglīte, kas arī ienes siltas izjūtas. Šī tradīcija nāk no manas bērnības. Ar mammu un brāli savulaik dzīvojām Strēlnieku ielas namā - mūsu dzīvoklī bija milzīga viesistaba ar augstiem griestiem, un mamma katru gadu uz Ziemassvētkiem pirka lielāko egli, kādu vien varēja atrast. Ciemos nāca draugi un kaimiņi - istabas vidū bija liels, garš galds, kur visiem sasēsties. Tā bija ļoti jauka kopā būšana, un kopš tiem laikiem arī man patīk pie sevis uzņemt draugus un radus. Pērn tas nebija iespējams, tomēr mēs visi satikāmies piknikā - lieli un mazi gājām pārgājienā. Es sagatavoju ēdienu, jo arī piknika apstākļos man nekādu robežu nav - garneles varu pagatavot arī ugunskurā. Tas piešķir citādas izjūtas, nekā uzcepot parastus cīsiņus... Savukārt mana draudzene, kura ikdienā nodarbojas ar svinību organizēšanu, līdzi paņem baltu galdautu un skaistus traukus. Līdz ar to mums brīnišķīgi izdodas uzburt svētkus arī ārpus telpām.

Gada nogale ir arī stāsts par aizejošā gada izvērtēšanu. Kāds tas bija tev?

Ļoti krāšņs! Lai gan visumā esmu emocionāli stabils cilvēks, pandēmijas dēļ jutos izsista no līdzsvara: kā lai turpmāk strukturē savu dzīvi, darbus? Veikali bija ciet, es saņēmu ziņu pēc ziņas, ka dažādas svinības un kāzas tiek atceltas, - manis ceptās kūkas nebūs nepieciešamas... Un tomēr... Kopš man piedzima bērniņš, es vēlējos kūku cepšanu likt malā, jo šis darbs saistīts ar lielu stresu, arī nepieciešamību īrēt darbnīcu. Var sacīt, ka es pat gaidīju spērienu no malas. Tā pērn rudenī es uzcepu pēdējo kāzām paredzēto kūku. Taču to saku bez mazākās nožēlas, jo… pandēmijas apstākļos es ieraudzīju potenciālu citam virzienam, ko attīstīt. Šis laiks katram lika apzināties veselības vērtību, bet, manuprāt, joprojām par maz tiek runāts par to, cik lielā mērā uzturs ietekmē mūsu imunitāti. Tieši pandēmijas laikā sāku vadīt meistarklases dažādu uzņēmumu darbiniekiem, rādīju, kā veidot dažādas veselīgas sagataves ēdieniem, ko nākamajā dienā ņemt līdzi uz darbu. Lielai daļai cilvēku ir primitīvs priekšstats: tu novāri plikus rīsus un klāt pieliec vistas fileju. Patiesībā tas ir nebaudāms un arī ne īpaši veselīgs ēdiens. Bet, pat ja izvēlies to, tu vari iepriekšējā vakarā sagatavot arī dažādu dārzeņu sagataves, - tie palīdzēs radīt brīnišķīgu garšas buķeti.

Aiga Rēdmane

Tava pieredze parādīja, ka katrā šķietamajā bezizejā tomēr var atrast jaunu iespēju…

Patiesībā tā notiek vienmēr, ja vien notikumiem ļaujamies, nevis sēžam kaktā un sakām, cik viss ir slikti. To sapratu jau savos padsmit gados. Skolas laikā nebiju viegls bērns, vienmēr gribēju rīkoties pēc sava prāta, bet tieši šī īpašība man nesusi daudz laba. Esmu ievērojusi, ka, no vienas puses, mūsdienu cilvēkam ir notrulināta intuīcija, bet, no otras, arī sabiedrība izdara spiedienu: pastāv noteikti stereotipi, kas tev ir jādara un jāsasniedz. Un tad ir viegli aiziet pa svešu ceļu.

Pēc vidusskolas beigšanas nespēju saprast, ko profesionāli gribētu darīt, un apkārtējo spiediens, protams, nepalīdzēja. Uz mani tas nostrādāja pretēji cerētajam - ja gaidāt, ka turpināšu mācīties, tad es to nedarīšu! Man šķita ļoti neloģiski ņemt milzu studiju kredītu, lai mācītos kaut ko, kas mani neinteresē. Saskāros arī ar apkārtējo neticību, ka, sākdama darīt ko reālu, es varētu atrast savu ceļu, savu lietu dzīvē. Drīzāk daudziem šķita: ja nestudē, tu esi norakstīts cilvēks. Bet es šim spiedienam neļāvos, sāku strādāt dažādās kafejnīcās un sapratu, ka ēdiena gatavošana man patīk un padodas. Tā bija lieliska pieredze, kurai pateicoties mani uzaicināja rakstīt žurnāliem Četras Sezonas un Pie Galda, - šīs sadarbības turpinās joprojām. Vēlāk kūkas sāku cept individuāli, vadīju meistarklases. Man joprojām ļoti patīk tiešā saikne ar cilvēkiem. Atgriezeniskā saite, ko saņēmu, bija fenomenāla - sievietes sūtīja man fotogrāfijas ar pašu gatavotajiem kārumiem. Bija kūciņas, ko viņas sev mīļiem cilvēkiem dāvināja uz svētkiem. Liels prieks, kad redzi, ka esi spējusi kādu iepriecināt un citi cilvēki ar to dalās tālāk.

Ar to es gribu teikt: katrai pašai jāsaprot, kas ir viņas vēlamais ceļš. Bet, kamēr to vēl nezina, jāļauj, lai dzīve rāda iespējas. Man joprojām patīk, ka mana dzīve nav nekādos rāmjos iekalta, es varu būt fleksibla - iesaistīties daudzos un dažādos projektos. Joprojām sevi uzskatu par kulinārijas entuziasti, tāpēc nekādu izglītības papīru no sevis nepieprasu.

Absolūti ticu tam, ka mūsu domām ir spēks. Mūsos katrā ir potenciāls, ko īstenot, tikai ir jāgrib darīt. Diemžēl latvieši bieži uzvedas kā nabadziņi, kuriem nekā nav, lai gan patiesībā mēs visi esam pasaules pilsoņi, kas var panākt to, ko ļoti vēlas.

Kā ticību saviem spēkiem ir ietekmējis tas, ka esi sabiedrībā zināmu cilvēku meita? Abi tavi vecāki ir modes mākslinieki ar vārdu - Odetta Birmane un Bruno Birmanis.

Es pietiekami ilgi to slēpu, pirmo grāmatu izdevu ar pseidonīmu, tajā neiekļāvu nevienu savu fotogrāfiju. Un to darīju nevis tāpēc, ka par saviem vecākiem kaunētos, bet tāpēc, ka gribēju, lai mani sasniegumi ir manējie, lai nerastos iespaids, ka tos veicinājis mans pazīstamais uzvārds. Taču kopumā šī situācija ir komiska, jo, dzīvojot citā valstī, neviens no mums nekas īpašs nebūtu. Taču mazajā Latvijā ar nelieliem panākumiem var gūt ātru atpazīstamību...

Bet mani kā cilvēku, protams, vecāki ir ļoti ietekmējuši. No tēta manī ir izteikts dumpinieciskums - mani nevar ielikt citiem ērtos rāmjos. Savukārt mamma mani ieveda mākslas un modes pasaulē. Viņa ļoti daudz strādāja, tāpēc bērnībā bieži laiku pavadīju operas nama aizkulisēs, - tās ir skaistas atmiņas, ko bērnam pieredzēt.

Tomēr ar bērnību mums nesaistās tikai jaukas atmiņas un pieaugšana bieži liek pārvērtēt savu vecāku pieredzi un saprast, ko no šī mantojuma nest un ko nenest līdzi savā dzīvē.

Mana mamma ir dzīvojusi grūtajos padomju laikos, un mums brīžiem nesakrīt realitātes. Viņai dažkārt šķiet, ka es nenovērtēju to, kas man ir dots. Un es to saprotu - manu vecāku paaudzes cilvēkiem var šķist, ka mēs nopļekarējam naudu, baudot dažādas lietas, no kurām varētu atteikties. Piemēram, var taču ēst parastus rīsus, nevis tos pasūtīt no Indijas... Taču es uz to skatos citādi - mums visiem, kas esam uz šīs pasaules, pienākas dzīvot priecīgi, protams, ja vien ar savu rīcību mēs nenodarām pāri citiem. Ir ļoti svarīgi pašiem sev atzīt, ka mēs drīkstam būt laimīgi. Diemžēl bieži kādu stereotipu vai bērnības traumu dēļ mēs paši izdomājam, ka to neesam pelnījuši. Bet mēs drīkstam izbaudīt to, ka esam nopelnījuši naudu, un tāpēc aizbraukt ceļojumā, nopirkt ko garšīgu un sevi palutināt. Arī tā izpaužas sevis mīlēšana. Par sevi varu teikt, ka es nevienam nepaskaidroju un netaisnojos, kāpēc eju uz spa procedūrām vai nopērku sev jaunas kedas.

Ja vēl par pieredzēm, ko negribas nest savā dzīvē… Pēc meitiņas piedzimšanas, kas atmodināja manu iekšējo bērnu, es ieraudzīju, cik bieži esmu jutusies vientuļa un bēdīga. Mammas darbnīca bija mājās, bet viņa ļoti daudz strādāja: pārsvarā es spēlējos un darbojos vienatnē. Pateicoties šai pieredzei, es izaugu ļoti patstāvīga. Tas kādam var šķist ļoti labi, bet man tas saistās arī ar skumjām pēc vecākiem, kuru man pietrūka. Kad Hanna bija pavisam maziņa, man daudzi aizrādīja, ka es par biežu viņu ņemu rokās, ka viņa guļ manā gultā… Tas nekādā ziņā nav pārmetums maniem vecākiem, taču es vēlējos, lai Hannai manas klātbūtnes nepietrūktu.

Aiga Rēdmane

Tu esi izaugusi šķirtā ģimenē. Kā tas ir tevi ietekmējis?

Mani vecāki agri izšķīrās, un man nav atmiņu un pieredzes, kā tas ir izaugt ar tēti, - viņš mūsu ģimenes bildē tikpat kā nebija. Domāju, ka tēva trūkums ir sekmējis manu spēju visu izdarīt pašai, - es bieži dzīvoju ar izjūtu, ka varu paļauties vien uz sevi. No vienas puses, skumji, bet, no otras, - šī izjūta dzīvē devusi arī lielu jaudu.

Maniem vecākiem pret kopdzīvi bija brīvāki uzskati nekā vairumam cilvēku, un tas mani ir ietekmējis: arī es esmu pieņemoša. Kad ar vīru šķīrāmies, daudzi teica: vai tiešām tā vajag darīt? No malas tas slikti izskatīsies! Bet es sevi šādos rāmjos nelieku.

Šķiršanās tevī neradīja vainas izjūtu pret meitu? Viņai arī nebūs iespējas uzaugt pilnā ģimenē.

Tieši otrādi. Arī es pati negribētu uzaugt ģimenē, kurā mamma un tētis viens otram ir gatavi galvu noraut. Tas nav adekvāts iemesls - nešķirties bērnu dēļ. Tas drīzāk ir iegansts, ko meklē tie, kas negrib iespringt un kaut ko izdarīt savas dzīves labā.

Tava ģimene izjuka pandēmijas laikā. Kādus jautājumus šis laiks tevī aktualizēja?

Īsi pirms savas trīsdesmitās dzimšanas dienas es sāku nodarboties ar jogu un holistisko elpošanu. Aizbraucu uz retrītu, lai ar jaunu elpu iesoļotu nākamajā desmitgadē, un sapratu, ka man vispār nav nekādas saiknes ar sevi pašu. Ka sevi esmu izdedzinājusi darbā un ģimenes dzīvē ar mazu bērnu. Pandēmija nobremzēja skrējienu un lika atbildēt uz jautājumu, kas es esmu pati sev. Arī dziļāk padomāt par attiecībām, kāpēc esam kopā.
Mums ar Kārli vēl aizvien ir labas attiecības. Mūsdienās tas ir brīnišķīgi - ikviens pāris var izlemt nedzīvot kopā, ja redz, ka attiecības brūk, taču saglabājot saikni, lai bērnam būtu abi vecāki. Domāju, ka mēs abi esam uzelpojuši, jo labāk dzīvot vieniem nekā vienam otru mēģināt lauzt.

Bet kas starp jums notika?

Mēs kopā sagājām ļoti jauni - deviņpadsmit gadu vecumā. Abi nākam no šķirtām ģimenēm, un mūsos bija liela vēlme pēc saskanīgas ģimenes un jaukas ikdienas, bet… vēlme vien nenosaka to, ka attiecības tādas arī būs.
Nesen lasīju interviju ar psihoterapeitu Gati Līdumu, un viņš sacīja, ka ar likumu vajadzētu aizliegt precēties cilvēkiem pirms trīsdesmit gadu sasniegšanas. Es tam varu piekrist. Jo šobrīd jūtu, ka esmu pilnveidojusies, nobriedusi, kļuvusi pašpietiekama - es vairs negaidu, ka otrs mani darīs laimīgu, bet vienlaikus arī zinu, ko vēlos no otra un attiecībām kopumā.

Kad abi ar Kārli sagājām kopā, mēs sevi nepazinām, mēs rīkojāmies pēc noteiktas sabiedrībā pieņemtas sistēmas: pāris gadu draudzējāmies, tad bija skaidrs, ka jāprecas un jārada bērniņš.

Es saprotu, ka nevienas attiecības nav ļoti vieglas, bet man gribas, lai tās tomēr būtu vieglākas, nekā bija mums.

Aiga Rēdmane

Tu esi apzinājusies, kas ir bijuši tavi klupšanas akmeņi attiecībās?

Redzi, mana visu varēšana arī ir aizsegs - dvēselē mēs visi tomēr esam ievainojami. Šobrīd ļoti novērtēju, ja ar otru var atklāti sarunāties. Bet līdz tam ir jāizaug, arī man pašai tas ir bijis jāmācās. Agrāk prātoju: kā tas nākas, ka, piemēram, pret savu bērnu esam superatklāti, viņam parādām gan mīlestību, gan savu neapmierinātību un asaras, bet tai pašā laikā savam partnerim tik ļoti atklāties nespējam? Jo šķiet, ka otrs nesapratīs, pārpratīs. Un parasti pārī, ja viens nespēj patiesi atklāties, tad to nevar arī otrs.

Pērn vasarā ar draudzenēm runājām par randiņiem, un es sacīju, ka šobrīd skaidri zinu - jau pašās pirmajās tikšanās reizēs es neizlikšos. Jo parasti attiecības greizi sāk veidoties no mazas piemelošanas: gribot otram patikt, tu, piemēram, saki, ka tevi interesē hokejs. Lai gan vispār neinteresē! Un tad samelo arī par citām lietām. Bet pēc gadiem saproti - ne tu, ne otrs cilvēks nav tas, par ko ir izlicies. Tāpēc turpmāk es būšu tāda, kāda esmu! Un gan jau kāds to pieņems. Nav ne mazāko šaubu, ka tā notiks! Viss jau sākas ar sevis pieņemšanu.

Šajā saistībā man ir stāsts par saviem matiem. Pagājušajā vasarā draugi priecājās, ka beidzot ļauju saviem čirkainajiem matiem izskatīties dabiskiem. Bet es ļoti ilgi tos nevarēju pieņemt. Varbūt tāpēc, ka pirms katras fotosesijas vai filmēšanas man tos mēģināja iztaisnot vai ieveidot atsevišķi krītošās cirtās, - uz žurnālu vākiem jūs neredzēsiet nevienu sievieti ar pūkainiem matiem! Bet es sapratu, ka gribu pieņemt sevi līdz kaulam, tāpēc ar saviem matiem pārstāju cīnīties. Un sapratu, ka mani dabiskie mati man ļoti labi izskatās. Kad tu pati sevi pieņem, tad izrādās - patīc arī pārējiem.

Tu pati kādreiz esi gaidījusi no sevis to, kas neesi?

Jā! Modeles augumu. Manuprāt, ikvienai sievietei uznāk periodi, kad šķiet, ka ciskas ir par resnu, dibens par lielu un kādā leņķī dubultzods izskatās trīskāršs.

Ir viena atziņa, kuru mēģinu skandināt ik dienu: mēs neesam piedzimušas, lai būtu perfektas. Mēs katra esam unikāla, un mūsu vērtība ir mūsu īstums.

Mēs pārāk daudz ļaujamies citu cilvēku viedokļiem par mūsu ārējo izskatu, tādējādi sevī emocionāli ienesot drazu. Bet apkārtējo attieksme pret mums ir spogulis tam, kā mēs pašas pret sevi izturamies...

Es cenšos strādāt ar savām domām, lai pieņemtu katru savu centimetru un krunciņu. Ne vienmēr tas izdodas, bet esmu ceļā. Skaidrs ir viens: ja bēniņos ir miskaste, ne perfekts svars, ne augums, ne zods nepalīdzēs mums justies labi.

Šis tev ir iekšējas transformācijas laiks. Bet kur tu meklē palīdzību, kad tev ir grūti?

Arvien vairāk to meklēju un atrodu sevī. Bet, protams, man ir vajadzīgs arī apkārtējo atbalsts. Kā daudzām sievietēm, arī man nebija viegls pēcdzemdību periods, un šai laikā iepazītās jaunās māmiņas kļuva par manām draudzenēm. Tas ir stāsts par to, ka ar grūtā brīdī satiktiem cilvēkiem draudzības veidojas dziļākas, - jau sākotnēji nav masku, jūs spējat runāt par būtiskiem jautājumiem.

Ja ir kāda akūti risināma problēma, meklēju palīdzību pie kouča, šad tad arī pie psihoterapeita.

Aiga Rēdmane

Tu esi ieraudzījusi mentālās un fiziskās veselības saistību, jo jau sen sadzīvo ar veģetatīvo distoniju. Kā tev šķiet, ko tā tev stāsta?

Ar veģetatīvo distoniju saskāros jau vidusskolas laikā, tikai toreiz tai bija viens izskaidrojums - slinkums. Es jutos ļoti slikti, jo, no vienas puses, piedzīvoju grūti pārvaramu trauksmi, no otras - negribēju celties no gultas. Kā jau teicu, biju nestandarta bērns, un tas, ko darīja skolotāji, kad piedzīvoju veģetatīvās distonijas saasinājumu, - viņi mani pazemināja vēl vairāk.

Ar gadiem to esmu iemācījusies kontrolēt. Tā vienmēr sākas ar milzīgu trauksmi - pat fiziski apkārtējā telpa šķietami aptumšojas. Tomēr, ja agrāk katrreiz šķita, ka jāsauc ātrie, tagad spēju pati sevi nomierināt, dziļi elpojot un ar prātu izanalizējot, kas to būtu varējis izraisīt. Ļoti bieži tie ir jauni apstākļi, turklāt ne vienmēr tam jābūt kam negatīvam. Piemēram, veģetatīvās distonijas lēkmi piedzīvoju pirms savas pirmās grāmatas prezentēšanas. Un es taču biju tik priecīga!

Vārds “apzinātība” arī manu ikdienu raksturo arvien vairāk. Cenšos fiksēt, kā jūtos un kas izraisa noteiktas manas reakcijas, saprast, kāpēc vēlos pārēsties vai kāpēc jau divas dienas nav ēstgribas. Veģetatīvā distonija ir signāls, kas rāda - emocionāli ir kaut kas risināms. Tas izpaužas identiski kā citiem cilvēkiem galvassāpes. Arī tad ir izvēle: domāt par cēloņiem vai tikai iedzert pretsāpju tableti.

Veģetatīvo distoniju izraisa gan pozitīvs, gan negatīvs stress - tātad zāles būtu mierīga dzīve. Bet tu alksti pēc pārmaiņām!

Mainīgi apstākļi man ir absolūti nepieciešami. Es nevarētu nodzīvot, darot tikai ko vienu. Ja ilgāku laiku dzīve rit pa ierastu ceļu, es mainu kaut mēbeļu izkārtojumu dzīvoklī. Nav jābaidās no pārmaiņām, ir tikai jāpieskata sevi, lai dzīve nepārvēršas par skrējienu, lai paliek laiks satikties ar savām emocijām.

Anna, ko tu gribētu sev novēlēt nākotnē?

Man ir arī lielāki sapņi, bet.. vissvarīgākais ir nepazaudēt spēju dažādās ikdienas norisēs atrast mazas laimītes. Tas ļoti palīdz gan skaistās, gan ne tik skaistās dienās.