- Tā kā žurnāla nosaukums ir Kā Būt Laimīgai, ar to gribu sākt. Ko tev nozīmē laime?
- Kad 30 gadu vecumā, jau dzīvojot Šveicē, uzzināju diagnozi, kas tuvā nākotnē apdraudētu manu dzīvību, un ka steidzami jāveic operācija, meklējot alternatīvas, nokļuvu pie lieliska ājurvēdas ārsta, kurš sacīja: “Ja tu gribi dzīvot un būt vesela, tev jābūt laimīgai.” Tad domāju par to, ko man nozīmē laime. Brīdi, kad jūtos labi? Vai labāk nekā vienkārši labi? Kas tad to laimi dod? No kā ir šī sajūta? No kā tā sastāv? Man jautājums - kā būt laimīgai? - kļuva par dzīvības un nāves jautājumu, un ar to sākās mani nopietnie meklējumi. Es pametu studijas kvantitatīvajās finansēs, lai nodotos laimes pētīšanai. Manā izpratnē laime ir tad, ja man ir labi šajā brīdī, kad es izbaudu to, ko daru, plus - un tam ir ļoti, ļoti liela nozīme - dzīvoju ar savu maksimālo potenciālu, ejot uz saviem mērķiem. Jo, meklējot laimi tikai šodienā, saņemsi apmierinājumu, kas nolietojas. Atminos, kā profesors Škapars Latvijas Universitātē sacīja: “Kad esi badā un apēd pirmo lašmaizīti, tā rada teju svētlaimi, otra sniedz jau mazāku baudu, trešā - vēl mazāku, bet no desmitās jau var palikt slikti.” Tieši tāpat ar laimes meklēšanu - ja to meklējam tikai tajā, ko varam dabūt tagad un tūlīt, tas nebūs ilglaicīgi. Es skatos, kas man vajadzīgs, lai es labi justos tagad, piemēram, izjūtu neaprakstāmu kaifu, kad iemērcos aukstā ūdenī, ar baudu iebāžu rokas zemē, kad strādāju dārzā un kad mīlējos, tiešām mīlējos, nevis domāju par ko citu. Tas nozīmē - būt klātesošai šeit un tagad, plus dzīvot pēc maksimālā, tā, uz ko esmu spējīga, un attīstīt to.
- Tu pieminēji diagnozi, kas piespieda tevi domāt par savu laimi. Vai vienmēr atmostamies tikai šādās krīzēs?
- Nē, es tam nepiekrītu. Krīze piespiež beigt ignorēt to, kas tavā dzīvē nav kārtībā. Man sevis meklējumi sākās jau tīņa vecumā, kad vēlējos saprast, kā varu būt spējīgāka un izturīgāka. Izlasīju grāmatu par skriešanu un no rītiem skrēju, pēc tam upē peldējos. Tas gan bija tā viļņveidīgi: sāku, pametu, atkal atsāku. Taču vecmāmiņa pamanīja šos manus centienus un uz 16 gadu jubileju uzdāvināja Šakti Gavainas grāmatu Radošā iztēle, kas man ļoti palīdzēja, pavēra citu perspektīvu. Tā arvien vairāk sāku lasīt par ķermeņa valodu, psiholoģiju. Es gribēju izrauties no tās bezcerības un nabadzības, kādā dzīvojām. Man nebija ietekmīgu paziņu, kuri varētu kaut kā palīdzēt, pašai vajadzēja šo ceļu izlauzt.
- Pusaudžu gados šādas intereses! Tad jau taisnība, ka, meklējot savu īsto aicinājumu, jāskatās uz interesēm, kas aizrāvušas bērnībā.
- Jā, tas ir visvieglākais veids. Bet bieži vien šīm interesēm līdzi nāk kauns. Kad skolas laikā pildīju garlaicīgos mājasdarbus, man atvilktnē bija grāmata, ko slepus lasīju. Līdzko tuvojās pieaugušais, atvilktni aizgrūdu ciet un izlikos, ka mācos. Man šķita, ka lasīšana nav nekas tāds, ar ko jālepojas. Man bija kauns teikt, ko lasu. Visas grāmatas, kas mani interesēja, bija saliktas otrajā rindā - aiz vispārpieņemtajām.
Zini, apzinīgajiem cilvēkiem bieži vien ir bailes priecāties, jo viņi to nav darījuši bērnībā. Es nemaz nedrīkstēju, jo man bija jāpalīdz mammai, kura viena audzināja trīs bērnus un cīnījās ar veselības problēmām. Vecmāmiņa man teica, ka esmu nepateicīga meita, ja tā vietā, lai palīdzētu - strādātu dārzā, tīrītu māju -, spēlējos. Un man tā ir joprojām... Kad ārsts teica - tev jādara tas, kas tevi dara laimīgu, es nevarēju pateikt, kas tas ir. Vajadzēja atskatīties uz bērnību - kas man tolaik sagādāja prieku? Man patika adīt un tamborēt, bet arī šīs radošās nodarbes man saistās ar kaunu, jo es to darīju, lai sakarīgi apģērbtos, jo nopirkt jaunu apģērbu nevarēju. Es adīju un tamborēju tā, lai izskatītos, ka tas nopirkts veikalā. Man nebija lielāka apvainojuma kā kompliments: “Smuka jaciņa! Pati uzadīji?” Protams, tagad lieliski adu un tamborēju. Bet, kad ārsts lika darīt kaut ko radošu, lai tiktu ārā no nomocītā un sačakarētā prāta, un es atcerējos rokdarbus, man bija bailes, ka vīrs no manis izšķirsies, jo tamborē taču tikai bezcerīgas vecmeitas vai cilvēki ar novecojošiem uzskatiem! Man bija milzīga kauna sajūta. Bet, protams, vīrs mani atbalstīja. To darot, sajutos tik viegli! Lielisks veids, kā atslēgties no visa.
- Tu nopietni aizrāvies ar rokdarbiem?
- Viss sākās ar to, ka nevarēju atrast lampu, kas man patiktu, jo milzu naudu par to arī negribēju tērēt, tāpēc uztaisīju pati. Tad - nākamo un nākamo lietu. Tā kā man patīk dalīties, nolēmu savus veikumus parādīt plašākai auditorijai. Radīju mājaslapu, kur ievietoju bildes, veidoju aprakstus, kā soli pa solim to esmu izveidojusi. Platforma un mani darbi kļuva populāri. Amerikāņu rokdarbu žurnāls gribēja publicēt manus trīskrāsainos interesantajā tehnikā darinātos vannas aizkarus, kāds portāls interesējās par tamborētu zelta lampu. Viņi atzina, ka man ir lieliskas iespējas iet šajā virzienā, bet vajadzētu specializēties uz vienu rokdarba veidu. Atkal biju nonākusi punktā, kur esmu laba, man labi sanāk, man izsaka atzinību. Gluži tāpat kā pirms gadiem, strādājot tūrisma nozarē Latvijā, kas bija viens no maniem krīzes brīžiem. Nebija jau tā, ka man nepatika tas, ko es darīju. Ne tūrisma firmā, ne ar rokdarbiem. Man patika! Bet tas nebija mans... Mēs bijām radījuši lielisku platformu ar labu apmeklētāju skaitu, bet es sev jau otrreiz dzīvē uzdevu jautājumu: ko darīšu tālāk? Tamborēšu, lai pārdotu izstrādājumus? To var daudzi. Rakstīšu aprakstus? Bet mani tas interesēja tikai savam priekam, man nebija ambīciju kļūt par dizaineri.
- Laura, ja atskatāmies uz tavu dzīvi pirms diagnozes, pirms nokļūšanas Šveicē. Tu tikko pieminēji - atkal biju punktā, kad biju laba, bet nepatika tas, ko daru. Reiz to jau izdzīvoji.
- Jā, man nepatika mans darbs. Man patika cilvēki apkārt, man padevās, bet es nejutu piepildījumu. Lielākās mokas ir tiem cilvēkiem, kas ir labi. Ir ļoti patīkami būt labam. Es tobrīd biju aizrāvusies ne tikai ar psiholoģiju, bet arī ar finansēm, tāpēc vēlējos pāriet uz grāmatvedību, bet priekšniece pateica: “Tu esi ļoti laba tur, kur esi.” Kad sapratu, ka man tur nav nekādu izaugsmes variantu, mainīju darbu, kļuvu par nodaļas vadītāju, bet stresa līmenis tikai paaugstinājās.
Atceros, kā pārstrādājusies nācu mājās un mana anestēzija bija ceptas siermaizes. Lai nejustu to iekšējo sāpi, man vajadzēja apēst siltas, mīkstas, garšīgas siermaizes. Rezultātā saēdos siermaizes, naktī slikts miegs, no rīta pamostos vēl nogurušāka, darbā milzu slodze, līdz ar to nevaru visu izdarīt darba laikā, problēmas krājas, vēl nemāku pateikt nē, rezultātā mājās pārvelkos vēl neapmierinātāka, un atkal... siermaizes.
- Ja katru vakaru ēdi siermaizes, ko par to teica tavs ķermenis?
- Man palīdzēja mana otra anestēzija - skriešana. Tā kā strādāju ļoti stresainu darbu, man vajadzēja no tā fiziski atbrīvoties, tāpēc cēlos piecos no rīta. Pirms darba, vienalga, lai kādi būtu laikapstākļi, biju jau pusotru stundu noskrējusi. Toreiz gan skriešanu neapzinājos kā līdzekli pret stresu, šķita, ka to daru, lai uzturētu sevi formā, turklāt arī dienas vidū man bija vajadzība našķoties ar gardumiem, līdz sāku manīt, ka bikses spiež. Bet bikses spiež ne jau aiz labas dzīves, bikses spiež anestēzijas dēļ.
- Kas bija tavs lūzuma punkts?
- 25 gadu vecumā, kad sapratu, ka neredzu jēgu dzīvei. Apzinājos - vienīgais, kāpēc es dzīvoju, ir pienākuma dēļ. Lai gan joprojām neesmu atradusi atbildi uz jautājumu, kāda ir dzīves jēga, esmu iemācījusies, ka dzīvot ar šo jautājumi ir forši! Bet toreiz gribēju noskaidrot atbildi un nezināju, kur un kā. Es tik ļoti neredzēju jēgu dzīvei, ka vispār nesapratu - kāpēc turpināt dzīvot? Vienīgais iemesls, kāpēc nespēru kardinālus soļus tās izbeigšanai, - man bija vecāki, māsas, es nevarēju atļauties nodarīt tādas sāpes savai ģimenei, tāpēc turpināju dzīvot pienākuma dēļ. Taču apzinājos - ja turpinu dzīvot, tad man vismaz jāmēģina dzīvot labāk. Paralēli nemīlētajam darbam ļoti labi pabeidzu maģistrantūras studijas, iestājos doktorantūrā, un tad radās iespēja doties studēt uz Šveici. Es gandrīz neaizbraucu, jo mammai bija nopietna rokas operācija un viņai vajadzēja palīdzību. Mocījos pašpārmetumos. Mani arī ļoti baidīja, ka pēc semestra beigām atgriezīšos pie sasistas siles. Bet tad objektīvi paskatījos - kāda tad ir tā sile? Ne jau no zelta. Un kas tad tajā ir iekšā, no kā es barojos, ja visu laiku vajadzīga siermaižu anestēzija. Es sev uzdevu jautājumu: ko es nožēlošu vairāk? Tā tomēr aizbraucu. Lai gan zināju, ka tur būs spiedīgi apstākļi, jo stipendija bija ļoti maza, sapratu - es izdzīvošu. Nākot no nabadzības, ir liela privilēģija - māka izdzīvot ar mazumiņu. Negribas tajā atgriezties, jo nabadzība ir saistīta ar sāpēm, izsmieklu. Bail ne jau no tā, ka mazāk būs, ko ēst, bet - kā tas būs salīdzinājumā ar citiem. Negribas grauzt savu rupjmaizi, kamēr blakus notiek dzīres, uz kurām tevi neaicina. Sapratu - manas bailes nav par to, vai izdzīvošu ar mazumiņu, bet par to, vai mani pieņems. Sagatavojos uz sliktāko scenāriju. Bet pēc pirmā semestra sekoja nākamais, tad jau sāku strādāt, atkal - tūrismā. Iestājos vēl augstskolā Cīrihē, satiku savu vīru, apprecējos, drīz vien pēc kāzām zaudējām savu pirmo bērniņu, un tad arī atklājās pirmsvēža diagnoze.
- Taču ārstēšanas laikā piedzīvotais bija Uguns skolas sākums.
- Jā, gada laikā es biju atveseļojusies, un mēs nebijām pazaudējuši viens otru. Bijām pārdzīvojuši divas neveiksmīgas grūtniecības, turklāt laikā, kad zaudējām otro bērniņu, vīrs zaudēja arī darbu. Bet šajā posmā nebijām sajukuši prātā un viens otram rīkli pārkodoši, jo mēs visu laiku izglītojāmies, kā šīs problēmas atrisināt. Bieži vien šādās smagās krīzes situācijās pāris izšķiras vai ļoti draņķīgi dzīvo. Tāpēc nolēmām pastāstīt draugiem, kas mums palīdzēja ne tikai pārvarēt grūtības, bet arī uzlabot dzīves kvalitāti. Draugi paņēma līdzi savus draugus, un tā bija mūsu pirmā lekcija. Pēc lekcijas daudzi uzdeva jautājumus, ieteica, ka vajadzētu vēl parunāt par to un šito, un tā tas sākās. To gadu laikā izlasīju ārprātā daudz, izgāju dažādas apmācības, sapratu, cik daudz tajā visā ir nederīgā, atlasīju derīgo, pārbaudīju, kas strādā. Un daudz kam izgājusi cauri pati. Nepatīk darbs, ko dari?! Zinu, kā tas ir! Nav drosmes? Man arī vajadzēja ļoti lielu drosmi, lai atļautos iet savu atveseļošanās ceļu, atsakoties no operācijas. Bet drosmi var iemācīties - tāpat kā tamborēt. Tas ir muskulis. Tāpat kā mīlestību, jo mīlestība ir darbības vārds.
Tāpēc es sevi neuzskatu par skolotāju, sevi redzu tikai un vienīgi kā pavadoni - esmu gājusi pa taku, un, ja kāds cits arī vēlas pa to iet, tad, lai viņš šajā ceļā nenolauztu kaklu, neizmežģītu potīti, nenomirtu badā un nenosaltu, es varu parādīt, kādā veidā to noiet veiksmīgāk. Svarīgākais, kas man jādara, - jāpalīdz cilvēkam izrevidēt mugursomu, ar kuru plānojis doties ceļā, - varbūt tā ir pilna ar nevajadzīgiem krāmiem, bet varbūt kaut kas svarīgs aizmirsts.
Katrs cilvēks iet uz savu virsotni. Tie, kas kāpj kalnos, zina - ja augstāk pakāpies, pamani arī citus kalnus. Tā arī šajā kāpienā. Dažkārt, kāpjot savā virsotnē, cilvēks secina - oi, patiesībā šī virsotne mani nemaz neinteresē, es gribu uz citu. Tad viņš ir izvēles priekšā - vai turpināt kāpt šajā, jo varbūt, pakāpjoties augstāk, ieraudzīs vēl ko citu, vai iet lejā un kāpt no jauna. Bet kāpšanas princips jau visur ir līdzīgs - vai ej uz veiksmīgāku biznesu, laimīgākām attiecībām vai labāku veselību. Pamatprincips ir līdzīgs, un grābekļi, ar ko dabonam pa pieri, nav unikāli.
- Atrast savu virsotni, savu lietu un aicinājumu - tā ir viena no biežākajām problēmām, ko cilvēki grib atrisināt Uguns skolā.
- Cilvēki bieži saka: “Ja es zinātu, kas ir tā mana lieta, es to noteikti darītu.” Mana pieredze rāda, ka nevienam cilvēkam sava sapņa jeb aicinājuma nezināšana nav iemesls nedarīšanai. Tās zināšanas pašā ir iekšā. Viņš tikai nav uzdrošinājies, pirmkārt, saprast, otrkārt, ļauties. Bet tā ir tikai un vienīgi atruna - es nedaru, jo es nezinu, kas tas ir. Tu tieši tāpēc nezini, kas tas ir, ka tu nedari. Jo intereses, tendences uz kaut ko mums ir visiem. Jā, varbūt lielākā daļa no šīm interesēm izrādīsies nekam nederīgas, bet tas, kas izrādīsies derīgs, atsvērs zaudējumus. Turklāt nav tādas lietas kā nederīgs. Jo arī tas, kas neder, ļoti daudz iemāca. Piemēram, es 16 gadu vecumā Rīgas Centrāltirgū tirgoju ķiplokus. Mana darba vieta bija divas kartona kastes - viena nolikta vertikāli, otra pāri pārlikta horizontāli, un uz tām - ķīniešu ķiploki. No astoņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā, vienalga, kādi bija laikapstākļi, tos tirgoju. Mana alga bija divi lati dienā. Ko man tas deva? Pirmkārt, rūdījumu, otrkārt, man vajadzēja panākt, lai cilvēki tos pērk, tāpēc vajadzēja komunicēt, treškārt, bija jāuzmanās no krāpniekiem - iemācījos būt vērīgāka.
Pēc tam restorānā mazgāju glāzes. Un galvenais ieguvums ir ne jau tas, ka tagad lieliski mazgāju glāzes, bet, tā kā visi viesmīļi bija vīrieši, es iepazinu viņu psiholoģiju. Dzirdēju, kā viņi runā par sevi, kā - par sievietēm. Tāpēc - nav tādas lietas kā nederīgs. Bet mēs tik daudz ko neizmēģinām, jo baidāmies, ka kļūdīsimies.
Riska kapitāla studijās mums mācīja - investoram no desmit uzņēmumiem pieci nes tikai zaudējumus, trīs - strādā pa nullēm, viens - ar nelielu peļņu, un viens, superzvaigzne, strādā ar ļoti labu peļņu. Tas viens ar lielo peļņu ir to pārējo vērts. Un investors nesaka: “Es izgāzos, jo pieci uzņēmumi nes zaudējumus.” Nē! Ja mēs tāpat attiektos pret savām interesēm. Nopirki šujmašīnu un audumus... Investēji, lai saprastu, ka tas tomēr nav tavs vai nesanāk, tad pēti nākamo interesi. Bet cilvēki uzreiz secina: “Man nesanāk!” Bet vajag darīt! Taču ir bailes, ka kļūdīšos un darīšu to, kas nav mans, un tas būs veltīgi. Nē, nekas nav veltīgi. Tikai - ja mēs sevi norokam, uz ko esam ļoti tendētas.
Un vēl - cilvēkiem trūkst zināšanu. Jo, lai sāktu darīt kaut ko savu, jābūt komunikācijas prasmēm. Pirmām kārtām, kā komunicēt pašam ar sevi, jo tas, ko mēs, it sevišķi sievietes, sev sastāstām - tas ir ārprāts! Jāmācās ar sevi sarunāt: “Jā, es to darīšu, man sanāks. Pat, ja saņemšu kritiku, tas nenozīmē, ka esmu nekam nederīga vai visi ir idioti, bet - ka ir jāizdara secinājumi.”
- Tu vienmēr esi mācējusi tā ar sevi sarunāt, ka tev viss izdosies?
- Es to nekad nezinu. Bet tas, ko zinu: tā es, kas to darīs, neatkarīgi no tā - sanāks vai ne -, būs spējīgāka nekā tā es, kas neuzdrošināsies. Ja man ir jāuzstājas kādā konferencē, sākumā man tā šķiet ļoti laba doma, izstrādāju tēmu, radu saturu, un tad divas nedēļas pirms pasākuma man rodas šaubas, vai esmu pareizā izvēle. Ar katru dienu tās vairojas, līdz esmu pārliecināta, ka no manis nav nekādas jēgas. Trīs dienas pirms pasākuma mans prāts domā, kā lai no šīs situācijas ar godu izeju, jo esmu pilnīgi pārliecināta, ka uz tās skatuves nekādā gadījumā nedrīkstu kāpt.
Tajā brīdī ir ļoti svarīgi neticēt šīm domām. To var salīdzināt ar būšanu alkohola reibumā. Ko domā sadzēries cilvēks? Piemēram, ka var vadīt mašīnu. Bet viņš taču ir neadekvāts, ir jāiet gulēt. Tāpat arī šajā brīdī - es esmu pālī. Bet mums šķiet - ja es domāju, ka neko nevaru, man nekas nesanāks, tad tas tā ir, bet tā nav taisnība! Esam psiholoģiskā un ķīmiskā kondīcijā, kas nav adekvāta, un tādā nedrīkstam pieņemt lēmumus.
Zinu, ka šādās situācijās, kad domāju, ka nedrīkstu kāpt uz skatuves, jāpiezvana savējiem, tas jāizstāsta un jāuzticas viņu viedoklim. Ja cilvēki, kuri man labi pazīst, kuri mani mīl, kuri zina, uz ko esmu spējīga, teiks: “Jā, to tu patiešām nevari”, tad viss jāatceļ. Bet, ja viņi saka: “Tev atkal pālis,” jāklausa viņi. Tāpat kā īstā alkohola reibumā mūs glābj draugi, kuri noslēpj mašīnas atslēgas. To, ka cilvēks ir piedzēries, apkārtējie var redzēt un var palīdzēt, bet šo iekšējo reibumu ar dzēruma murgiem - ne, tāpēc ir grūti palīdzēt. Vienīgā izeja - ir jārunā! Tikai tā palīdzam citiem saskatīt, kas ar mums notiek. Un arī sev jāatzīst - es esmu nobijusies. Viens no svarīgākajiem jautājumiem ir: “Par ko man tagad ir bail?”, “Kas mani uztrauc?” Un atbildi godīgi: “Man ir bail, ka par mani pasmiesies”, “Bail, ka pateiks - ko viņa no sevis iedomājas!”, “Bail, ka citi pateiks - es jau zināju, ka tu nekas neesi.” Bet - godīgi! Viens no vērtīgākajiem lēmumiem, ko esmu pieņēmusi, - es sev nekad nemelošu. Taču tas ir ļoti grūti.
- Pieminēji savus cilvēkus. Tu Uguns skolā darbojies kopā ar vīru Mišelu. Bieži vien ir tā - sieviete iet izaugsmes ceļu, bet vīrs - ne, un tas rada domstarpības.
- Man ir bijušas attiecības, kad vīrieši nesaprata manas intereses. Kāpēc cilvēkam vajadzīga psiholoģija, tā taču smadzeņu skalošana! Vai meditācija? Tukša laika izšķiešana. Cigun?! Sektanti! Biju iemācījusies - nevajag ar to dalīties. Es nestāstu, daru, ko gribu tik un tā. Līdz diemžēl sāku veidot attiecības ar psihiski nelīdzsvarotu cilvēku (ko tolaik nezināju), un viņš pat kļuva agresīvs. Viņš necieta, ka nodarbojos ar meditācijām. Tā kā viņš bija pūce, es to darīju no rītiem, kamēr viņš gulēja. Kādi skandāli bija, kad pamodās un ieraudzīja mani meditējam! Man sākās veģetatīvā distonija, nevarēju ievilkt elpu, bija jāsauc ātrā palīdzība. Tās nav veselīgas attiecības. No tādām vienkārši jāiet prom. Tas nebija viegls process, nē. Tas ilga vairākus gadus, ar emocionāliem draudiem: “Ja tu ar mani nesatiksies, es nobraukšu no tilta!” Es jau iztēlē redzēju viņa vecāku sejas - jo es taču būšu vainīgā, kas viņu pameta! Bet apzinājos, ka nevaru būt kopā ar cilvēku, kurš agresīvi izturas pret manām vajadzībām. Jo tā nebija vienkārši patikšana, man šīs nodarbes vajadzēja. Pēc tam biju attiecībās, kur mums bija diametrāli pretējas intereses. Mēs viens otru netraucējām, bet ātri vien sapratu, ka mūs nekas nesaista.
Kad satiku Mišelu, mēs daudz runājām. Viņš reiz teica: “Zinu, ka tev svarīga karjera. Neuztraucies, ja mums būs bērni, es varu palikt mājās.” Uz ko atbildēju, ka mani tas neinteresē: “Es nesēdēšu visu dzīvi mājās ar bērniem, jo, lai arī man ir svarīgi nodarboties ar to, kas mani aizrauj, es tomēr nebūšu tā, kas uztur ģimeni. Ja tu domā, ka es mūs nodrošināšu, mēs neesam pāris. Es ar tādu vīrieti nebūšu laimīga. Jautājums ir nevis - vai mēs izšķirsimies, bet - kad mēs izšķirsimies.” Tā kā pati esmu augusi šķirtā ģimenē, negribēju to nodarīt saviem bērniem, bet negribēju arī ģimeni, kur vecāki nav laimīgi. Manu vīru tobrīd neinteresēja personīgā izaugsme, bet es atzinos, ka esmu cilvēks, kurš visu dzīvi nodarbosies ar izaugsmi un meditēs, un man ir svarīgi, ka viņš to ne tikai pieņem, bet vismaz izmēģina. Tam Mišels piekrita. Un nav jau obligāti jādara tieši tas, ko es daru, var atrast citus veidus, bet personības izaugsme man ir ļoti svarīga.
Viss ir atkarīgs no tā, kas sievietei vajadzīgs. Tajā brīdī, kad viņa sapratīs, ka tikai un vienīgi viņa atbild par to, vai būs laimīga, tad, meklējot veidu, kā tādai būt, atradīs arī risinājumu. Svarīgākais ir saprast, ka ikvienai ir tiesības būt laimīgai, tev nevienam nav jāprasa atļauja tādai būt. Vienalga, no kurienes esi nākusi, lai kāda būtu tava dzīves situācija, tu vari justies labi. Jā, ne tajā brīdī, kad nomirst bērns, izšķiries vai zaudē darbu, bet pēc kāda adaptācijas posma būs iespēja atrast, kas tevi dara laimīgu. Pirmām kārtām meklēt, kā justies labi šeit un tagad un kur izmantot savu potenciālu. Man lielākā elle ir iedomāties sevi guļam uz nāves gultas, kad man parāda visu, ko es varēju izdarīt savā dzīvē, ja vien būtu uzdrošinājusies, bet neuzdrošinājos. Tāpēc es gribu to visu izdarīt tagad. Un - jo es vairāk daru tagad, jo vairāk spēju darīt to, par ko pat nesapņoju.
Esmu pateicīga par savu diagnozi, jo iemācījos: lai būtu laimīga, ir vajadzīga bieza āda, jūtoša sirds un ļoti stingrs mugurkauls. Neņemt pierē, ko visi citi par mani domā, ar savu jūtošo sirdi sajust, kas ir mans ceļš, ar ko kopā un kā to iet, un stingru mugurkaulu spēt pateikt nē - arī saviem uztraukumiem un bailēm.
