Elīna Pelčere - uzņēmuma Training Lab dibinātāja un līdzīpašniece, finanšu koučs. Būdama uzņēmēja un sapratusi algoritmu, kā pelnīt, Elīna vada citus sava ceļa meklējumos, arī tajā, kur veido attiecības ar naudu. Netipiski latviešiem. Saspringtākiem dzīves brīžiem viņai ir boksa maiss.
Mani vecāki nekad nekrāja naudu. Bērnībā arī nejutu - ir viņiem nauda vai nav. Ne mēs ceļojām, ne mājās bija kaut kādas īpašas lietas. Mūsu ģimene dzīvoja aiz Talsiem, Vandzenē, un, kad 16 gadu vecumā aizgāju prom no ģimenes, sapratu, ka pašai ar visu jātiek galā. Vecāki deva 20 latus nedēļā, un jau tad sāku plānot, kā tos izlietot. Ja no tās summas varēju iekrāt, tad skaidrs, ka tas ir domāšanas un attieksmes veids, nevis naudas apjoms, cik daudz vecāki iedod.
Tolaik uzņēmējdarbība man saistījās ar vīriešu pasauli, jo tētis bija uzņēmējs. Bieži biju līdzi viņam darbos, redzēju, kā notiek bizness, to, ka viņš pats plāno savu laiku, organizē tikšanās. Spēlējos ar dokumentiem un domāju - būšu direktora vietniece, jo tētis ir direktora vietnieks. Vēlāk, kad sāku domāt par sevi, sapratu - nē, es nebūšu vietniece, es būšu vadītāja.
Brālis slimoja aptuveni divus gadus. Es nezināju, kas notiek. Redzēju, ka vecāki ir nomākti, mājās valda stress un brālis atgriežas no slimnīcas ar rētu galvā, bet nesapratu, ko tas nozīmē. Brīdī, kad pateica, ka brāļa vairs nav, viss mainījās.
Man vienmēr ir gribējies, lai vecākiem būtu prieks par kaut ko. Līdz manu deviņu gadu vecumam dzīve mūsu ģimenē bija ļoti aktīva, vecākiem bija daudz draugu ar bērniem, mājās notika ballītes, bet, kad nomira brālis, iestājās klusums. Svētku vairs nebija. Tas sakrita ar laiku, kad vecākais brālis sāka dzīvot Rīgā. Es paliku viena ar vecākiem. Māja kļuva fiziski tukšāka, jo dzīvība, ko ienes divi džeki, ir citāda. Gan jau kaut kādi svētki vēl pēc tam bija, bet man par to nav atmiņu. Daļēji šis posms no manas atmiņas ir izslēgts. Ļoti ilgu laiku tas viss bija kā dzinulis - iepriecināt vecākus. Kā izdarīt tā, lai viņi ar mani lepotos, priecātos, lai viņiem būtu sajūta, ka ir vērts dzīvot, jo - re, kur ir vēl viens bērns!
Man vienmēr ir bijušas dažādas idejas, un, kad tās stāstīju vecākiem, viņi mani nekad neatturēja. Kad 6. klasē gribēju noīrēt Vandzenes tautas namu, lai Vandzenes meitenēm būtu disene, neviens to neliedza. Tautas namu es noīrēju!
Sajūta bija - jādara vairāk, varbūt tad gūšu atzinību. No vienas puses, es priecājos, ka nebija pietiekami daudz atzinības, jo tas dzina uz priekšu - pierādīt tēvam, un tad nu gan mani pamanīs. Viņš ir pamanījis tagad. Man pašai - jau kā pieaugušam cilvēkam - bija jāiziet cauri vairākiem procesiem, lai sev godīgi atzītu, ka man pietrūka viņa atzinības. Esmu izvilkusi ārā visus tarakānus un ievainojumus, sāku par tiem runāt. Nebija tā, ka viņš uzreiz teica: “Vai meitiņ, kāds tu malacītis!”, mums vajadzēja runāt, un man - saprast, ka tādu atzinību, kādas man trūka bērnībā, tagad iegūt nevaru un to sev varu dot tikai es pati. Tomēr mūsu attiecības sāka mainīties. Vēl vakar viņš piezvanīja un teica: “Beidzot noskatījos to tavu interviju - diezgan jēdzīgi.”
Vidusskolas laikā Rīgā sāku nodarboties ar dažādiem Eiropas projektiem. Es atkal redzēju to, ka varu - uztaisīt projektu, piesaistīt tam finansējumu. Tagad kā vadītāja ļoti novērtēju, ja jaunietis atnāk pieteikties darbā bez darba pieredzes, bet ar pieredzi skolas vai studentu pašpārvaldē, jo tas ietver to pašu, ko pārdošana. Kontaktu veidošana, budžeta izveide, mārketinga aktivitāšu plānošana - savā ziņā tas ir kā mazs uzņēmums.
Mazajos padsmit gados mans pirmais darbs bija Avon kosmētikas izplatīšana, tam sekoja ļoti īsa karjera bārā, jo maniem vecākiem sāka sūdzēties, ka meitai tā nav īstā vieta, un 12. klasē sāku strādāt Hesburger ēdināšanas tīklā. Pēkšņi es saņēmu daudz naudas un sapratu, ja strādāšu nakts stundas, varu nopelnīt vēl vairāk! Atceros to sajūtu, kad saņēmu pirmo lielo algu, bija pat vilinājums iet prom no skolas. Bet sapratu, ka varu vairāk un labāk. Tajā mirklī apzināti noņēmu sevi no trases - aizgāju prom no Hesburger.
Studiju profilam izvēlējos uzņēmējdarbības vadību, un šajā laikā radās doma, ka vēlos būt kādas mūzikas grupas menedžere. Kā vislabāk promotēt jaunu grupu? Radīt jauno grupu konkursu, kur manis menedžētā ir viena no dalībniecēm! Četrus gadus organizēju jauno grupu konkursu Improroks. Žūrijā bija pieredzējuši mūziķi, un tas radīja sajūtu - es varu sazvanīt un uzrunāt jebkuru! Prasme, kas ļoti noder pārdošanas uzņēmumā. Mārtiņš Freimanis, Līvi dalībnieki, Muravejs, Niks Matvejevs... Naudas, ko viņiem maksāt man nebija, bet neviens neatteica būt žūrijā. Tāpēc man bija viegli veidot karjeru pārdošanā: tas, ko daru savā uzņēmumā tagad, - ar to biju nodarbojusies iepriekš - pārdevusi idejas un meklējusi sponsorus.
Kad tikko biju beigusi uzņēmējdarbības studijas, visiem pārējiem jau bija iestājusies krīze, bet manā gadījumā nebija nekādas atšķirības - man vēl treknie gadi nebija sākušies. Man piedāvāja kļūt par biroja vadītāju uzņēmumā, kas nodarbojās ar semināru un konferenču pārdošanu. Sākot strādāt, man bija iekšējā sajūta - es varu būt kas vairāk nekā biroja vadītāja. Un man tika dota tāda iespēja.
Strādājot nauda nāca, no biroja vadītājas kļuvu par pārdošanas vadītāju, bija skaidrs algoritms, kā nopelnīt, veicās arvien labāk, un radās nākamais jautājums - kas tālāk? Labi, lielāki projekti, vairāk naudas, un - kas tālāk? Vai pēc desmit gadiem es jutīšos labi? Nākamais solis būtu bijis kļūt par uzņēmuma partneri, bet apzinājos, ka tieši šajā uzņēmumā tādas iespējas nebūs. Lai attīstītu jaunus darbības virzienus tajā pašā darbavietā, izdomāju sev darba uzdevumus gadam, bet dažādu apstākļu sakritības dēļ tos nebija iespējams realizēt. Sapratu, ka ilgāk vairs nevaru, ka man vairs neder tas, kur esmu.
Protams, aiziet no algota darba bija ļoti bail, jo alga - laba, priekšnieks - fantastisks, kolēģi - forši, vide - patīkama. Bet sāku sevī pamanīt toksiskas darbības un domāju - es sevi vairs nepazīstu. Ļoti godīgi ar sevi parunājos - ja kaut kas nepatīk, tas ir jāmaina. Ja es tagad, kad man nedaudz pāri divdesmit, baidos mainīt darbu, vai pēc desmit gadiem man būs vieglāk? Nolēmu - sliktākajā gadījumā atgriezīšos šajā uzņēmumā, tāpēc neaizgāju, nodedzinot visus tiltus. Sakrāju naudu, lai varu mierīgi dzīvot pusgadu, bet skaidra plāna, ko darīšu, nebija. Biju radījusi sev apstākļus, kas nozīmēja: trīs mēnešus drīkstu neko nemeklēt, bet otru trīs mēnešu laikā man vajadzētu saprast, ko gribu tālāk dzīvē darīt.
Sākumā kopā vīru devāmies trīs nedēļu ilgā ceļojumā uz ASV. Pirms tam man vasarās īsti atvaļinājuma nebija bijis. Nu varēju aiziet uz jogu, atpūsties un domāt, ko iesākt tālāk. Kaut kur manī skanēja balss, ka vajag savu uzņēmumu. Tomēr pieņēmu uzaicinājumu uz darba interviju vakancei kā algots darbinieks. Tieši šī darba intervija bija pagrieziena punkts. Sapratu, ka to visu varu, bet vairs negribu. Es pilnīgi atklāti pateicu, ka nespēju strādāt tikai naudas dēļ. Izgāju no intervijas, piezvanīju bijušajam kolēģim un teicu: “Taisām savu uzņēmumu!” Nolēmām pamēģināt.
Paralēli vēl biju paspējusi iestāties maģistrantūrā RISEBA programmā “Vadības psiholoģija un supervīzija”. Tāds bija mans jaunais sākums. Drīz pēc tam bija pirmā krīze. Uzņēmuma dibināšanai nevajag daudz naudas. Pirmā uzņēmumā nopelnītā nauda bija no projekta, ko pārdeva kolēģis, bet tad - otrais mēnesis, trešais - nav projektu. Sēžu gultā un raudu, prātoju vai šis ir pareizais lēmums un kāpēc iedomājos, ka man var būt savs uzņēmums?
Vīrs mani samīļoja un teica: “Ej un dari to, ko tu proti, - pārdot!” Nebija daudz variantu, bija jāturpina vilkt svītriņas, un pēc pāris dienām atnāca darījums, kas nosedza divu mēnešu izmaksas.
Līdz ar šo darījumu arī radās miers, jo es zināju, ka aizies viss, ka pārdosim. Man tas vienmēr ir stāsts par uzvaru. Man ir jāuzvar pašai savā spēlē. Nauda man ir motivācija, alga - nav. Nauda man nozīmē iespēju nopirkt pieredzi.
Bet par kouču es kļuvu spīta pēc. Kāds man pateica, ka varu būt tikai pārdevēja, ka ar savu raksturu nevarētu būt vadītāja. Studējot mums bija obligāta prakse Baltijas koučinga centrā, sāku vadīt koučinga sesijas visiem, kam varēju, un tagad trīs gadus strādāju kā koučs.
***
Es strādāju kā pārdošanas trenere, esmu uzņēmuma īpašniece, koučoju un negribu atteikties ne no vienas šīs lietas. Un gribu dzīvot ārpus darba, un tur man ir 40 lietas, ko gribu iemācīties, vienkārši pamēģināt. Vienā dzīvē nevar to dabūt gatavu. Pārdošana man iedevusi to, ka man ir jābūt noderīgai un jāienes nauda, bet šobrīd man gribas īstenot kādu sociālo projektu.
Visam dzīvē vajag testa braucienu. Kad man bija ideja par brīvu gadu, es uztaisīju testa braucienu 12 ceļojumi 12 mēnešos. Jo - kā es varu zināt, vai man patīk ceļot. Man to vajag pārbaudīt. Trakākais, ko izdarīju, - aizlidoju uz Taizemi, neplānojot nevienu dienu uz priekšu. Un no Taizemes - uz Austrāliju. Taizemē sapratu, ka varu aiziet no koučinga, bet koučs nekad neaizies no manis. Jo - par ko es runāju ar ceļojumā sastaptajiem cilvēkiem? “Kas ir tavi dzīves mērķi?” “No kā tu baidies?” Es nemāku runāt citādi, un tās sarunas ir tik dzīvas un interesantas.
Kādā no ceļojumiem aizbraucu mācīties pie autores un skolotājas Keitijas Baironas, dzīvoju deviņas dienas bez gadžetiem, klusējot. Mācījos paskatīties uz visu no malas. Sēdēju blakus bomzim, ļāvu no zālītes noreibušam džekam nopirkt man ēdienu. Nedrīkstēju runāt, kontaktu varēja veidot tikai ar acīm. Bieži vien ieslēdzās palīdzēšanas gēns, ka visi jāglābj, bet pasēdēju līdzās bezpajumtniekam un sapratu - normāls cilvēks darba gados, viņam ir silti, ēdiens pieejams, un tāda dzīve ir viņa izvēle. Ieraudzīju, cik ļoti es pati dzīvoju pieņēmumos par pasauli - kurš jāglābj un kuram ir grūti, bet patiesībā es neko nezinu. Es varu tikai pajautāt un uz to paskatīties no citas puses.
Man katru gadu ir mērķu siena. Guļamistabā, kad pamostos, to redzu. Pinterest bordā saglabātas emocijas, ko gribu piedzīvot, kādai jābūt dzīvei. Tas ļoti palīdz. Pēc piedzīvotajiem 12 ceļojumiem, sapratu, ka ir viegli kļūt par atkarīgo no adrenalīna. Kas tālāk - 16 ceļojumi gadā? 20? Vai tas ir tas, ko gribu, ko meklēju un pēc kā dzenos? Tāpēc mans lielākais izaicinājums pagājušajā gadā bija - trīs mēnešus būt uz vietas. Jo es zināju, no kā bēgu. Katram gadam ir savs moto. Šogad man tas ir 4F: fun, friends, finances, fuck.
Mani ļoti uzlādē, ja redzu, ka tam, ko es daru, ir jēga.
Kad ir grūti, daudz negatīvu emociju, man ļoti palīdz boksa maiss. Tur izlieku visu savu negatīvo enerģiju.
Otrs - peldes aukstā ūdenī. Mans vīrs dzīvo Saulkrastos, un katru pirmdienas rītu mēs sākam ar peldi jūrā. To esmu iemācījusies, un tas ir fantastiski.
Trešais - pirts rituāli. Ar visām lidināšanām, pēršanu - vismaz četras stundas. Pēc tam varu mēnesi dzīvot tajā sajūtā.
Kad šķiet, ka viss ir slikti, vajag paskatīties, kas nav tik slikti. Ja es zīmēju bildi, kur viss ir slikti, man nepatīk tajā redzamā sieviete, es negribu ar viņu dzīvot kopā. Es pielīdzinos tai sievietei, kāda gribu būt.
Kad man bija mazie padsmit, saslimu ar anoreksiju. Kāds pateica, ka man ir Dženiferas Lopesas dibens. Nevarēju saprast - vai tas ir labi vai slikti, bet sapratu, ka tas nav mazs dibens. Turklāt tobrīd mamma ievēroja dažādas diētas, un tad es saslēdzu kopā - tievs ir labi, tievs ir laimīgi. Protams, anoreksijā ir ļoti daudz negatīvā, bet es nevaru noliegt, ka, pateicoties tai, man ir superīga disciplīna.
Ap 16 gadu vecumu sāku normāli ēst un saprast, ka pusaudžu gadu svars nebija normāls, bildēs sāku pamanīt, ka biju savādāka, nekā man pašai šķita, bet anoreksijas nospiedums paliek ļoti ilgi - es vēl mācos, kas ir uzturvērtība un kas manam ķermenim ir vajadzīgs. Pašapziņu, sevis pieņemšanu man ārstēja vīrs. Viņam patīk izteikt komplimentus, es viņam vienkārši patīku un nekad neesmu dzirdējusi tekstu, ka man jābūt savādākai. Arī Uguns skola ļoti izārstēja manu kritisko attieksmi pret sevi. Sāku skatīties uz sievietēm, kas, pēc maniem aprēķiniem, nav perfektas, bet - vai es varu pateikt, ka viņa nav skaista? Nu nē! Kailums man agrāk bija pilnīgs tabu, bet reiz Vācijā biju pirtī, kur visi ir kaili. Tur, sēžot un skatoties uz ķermeņiem, sapratu, ka katrs cilvēks ir skaists. Šobrīd jūtos no saviem aizspriedumiem un kompleksiem pilnīgi brīva. Protams, ir dienas, kad nejūtos skaista, bet ir pretjautājums: vai es drīkstu sevi nosaukt par neglītu? Mācos nebūt nejauka pret sevi.
