2 / 2
- Anda Kārkliņa
Ja man kāds apgalvo, ka ir pienācis pasaules gals, vienmēr atbildu: “Paskatīsimies, ko tur var mainīt!” Tāpat arī ikvienā krīzē ir jāpadomā, ko tā var sniegt. Mācību, pārmaiņas, jaunus apvāršņus, negaidītas iespējas?
Kad kopā ar draudzeni pirms pieciem gadiem nolēmām aiziet no liela uzņēmuma un dibināt savu, protams, bija bail: vai mums izdosies, vai spēsim tik galā, vai klienti mums uzticēsies. Ceļš nav bijis viegls, taču spēku dod savstarpējais atbalsts, kopīga lēmumu pieņemšana un skatīšanās vienā virzienā. Divatā vadīt uzņēmumu ir vieglāk, jo dalīta bēda ir pusbēda, bet prieks - dubults.
Lai arī mūsu nodarbošanās, iespējams, izklausās sausi - korporatīvo izdevumu veidošana -, dzīvē tas ir ļoti radošs process, kurā iesaistīti daudzi interesanti cilvēki. Piemēram, kad izstrādājam sezonālos modes žurnālus tirdzniecības centriem, no idejas līdz realizācijai paiet vairāki mēneši un procesā ir iesaistīti stilisti, fotogrāfi, maketa izstrādes mākslinieki, tekstu veidotāji. Tas ir tāds foršs, radošs mutulis, kura centrā ir gandarījums par paveikto. Sākoties vīrusa izraisītajai krīzei, bija grūti aptvert, ka uz laiku tas ir apstājies, bet tāpēc vēl jo svarīgāk bija uzturēt možu garu un izmantot iegūto brīvo laiku, lai ģenerētu jaunas idejas, kas noderēs nākotnē. Bail ir visiem, taču radošā gara lidojumam nav robežu, un tas ļauj ieraudzīt jaunus apvāršņus.
Saskaroties ar krīzi šopavasar, mūsu pirmais solis bija aptvert situāciju, kas galīgi nebija rožaina. Uzņēmuma darbība teju apstājās, sadarbības partneriem bija citas prioritātes, tika izjaukts ierastais režīms. Uz brīdi pazuda mērķis, kas līdz šim motivēja mūsu darbību, - radīt skaistas un iedvesmojošas lietas. Apstājās finanšu plūsma, bet tā ietekmē ļoti daudz - visu iesaistīto cilvēku ikdienas dzīvi. Gluži kā kuģim atrodoties vētrā, bija jāatrod pareizais virziens, lai noturētos un vētru pārlaistu. Nedaudz mierināja fakts, ka laikapstākļi tobrīd visiem bija vienādi. Taču, tiklīdz sajutām mierīgākas vēsmas, uzrāpāmies komandtiltiņā un palūkojāmies uz horizontu - ja nu pēkšņi izdodas atklāt jaunas zemes? Tāds bija mūsu plāns.
Kad dzīve dažādu iemeslu dēļ izmet no komforta zonas, ir jāņem sevi aiz čupra un jāvelk ārā no sliktām domām, jo tavā vietā to neizdarīs neviens cits. Jā, nākotne var izskatīties pēc Maļeviča Melnā kvadrāta, bet es cenšos tajā iedomāties zvaigznes - tad tas līdzinās visumam, nevis melnajam caurumam.
Mans ieteikums - lasīt. Daudz lasīt par to, kas tevi aizrauj. Lasīšana, gluži kā eļļa, liek mūsu prāta zobratiem griezties kvalitatīvāk, sakārtojot emocionālā un racionālā attiecības. Biznesa ziņā iedvesmu gūstu, katru dienu lasot Financial Times un Wall Street Journal, kur ir daudz kvalitatīva un pētnieciska materiāla par ekonomisko situāciju, kā arī daudz saistošas informācijas uzņēmumu vadītājiem, reāli risinājumi un idejas, kā pārvarēt krīzi.
Savukārt grāmatu lasīšana ir mana gara barība. Mani ļoti aizrauj biogrāfiski stāsti. Viena no grāmatām, kas atstājusi spēcīgu iespaidu, ir Valentīnas Freimanes Ardievu, Atlantīda. Viņa darbā stāsta gan par dzīvi brīvajā Latvijā, gan brīnumaino izglābšanos vācu okupācijas laikā. Autore raksta ārkārtīgi gudrā un plūstošā valodā, un lasot nepamet sajūta, it kā tu stāvētu viņai blakus. Šķiet, autores nesalaužamā ticība cilvēcīgajam ļauj aptvert piedzīvotās šausmas un nesajukt prātā. Valentīnai Freimanei pieder vārdi: “Cilvēks ir brīvs tāpēc, ka viņš ir brīvs.” Šajā vēstījumā ir fantastisks spēks, ko varam paņemt kā mācību šajā bailīgajā laikā - neļaut sevī attīstīt negatīvo. Tā vietā ir jāsaglabā brīvības izjūta un jārīkojas tā, kā saka priekšā labais tavā sirdī - tā arī ir izeja no jebkuras krīzes.
