Manā skapī stāv rozā zīda blūze. Tā jāgludina pirms katra uznāciena, un pie tās pieķeras pilnīgi visas bērna siekalas. Bet man ir divgadnieks, un melošu, ja teikšu, ka savu zīda blūzi velku bieži. Mans dzīvesstils jau divus gadus ir stipri mainījies, bet blūze pie manis palikusi. No vienas puses - nav jau slikti turēt to skapī un sapņot par iziešanām bezbērnu kompānijā, sēžot cakotā restorānā un malkojot izsmalcinātu vīnu. No otras puses - manas iziešanas ar draudzenēm vairāk līdzinās kafijas baudīšanai pie benzīntanka Virši durvīm. Ja godīgi, man šīs tikšanās ļoti patīk, jo draudzenes un sarunas ir tādas pašas, ja ne kvalitatīvākas, tik izkārtojums ļoti mainījies. Ja man draudzeņu satikšana bērnu laukumos vai mežā neietu tik ļoti pie sirds, zīda blūze nestu daudz sāpju, jo atgādinātu, ka mana vecā dzīve neplāno atgriezties.
Cik daudz tādu drēbju stāv tavā skapī? Varbūt tur nebūs burzīga un traipus ķeroša zīda blūze, bet bikses, kurās plāno ielīst, kad nometīsi liekos desmit kilogramus? Vai varbūt tur stāv kostīmi un augstpapēžu apavi, kaut gan sen jau esi aizgājusi no darba birojā? Labi, jautāšu tieši: vai tavs skapja saturs atbilst tavai dzīvei un tev pašai tagad?
Mans dzīvesstils un arī izmērs pēdējo padsmit gadu laikā ir diezgan stipri mainījies. Pa šo laiku esmu bijusi ārzemju studente, biroja darbiniece, radošais cilvēks uzņēmumā, sieviete stāvoklī, māmiņa ar zīdaini un tagad - sieviete, kura cenšas sabalansēt mammošanu un darbu pie sava projekta. Esmu strādājusi mājās, esmu strādājusi birojā un neesmu strādājusi vispār, un visiem šiem dzīvesveida posmiem atbilst dažāds skapja saturs, bet ne vienmēr man ir izdevies to pielāgot savam dzīvesstilam.
Garderobe, kas atbilst pašreizējam es, patiesībā ir ļoti svarīga, jo tā mūs savieno ar realitāti. Tā nenes mūs vecās, iespējams, pat nereālās, pagātnes takās, un tā neuzliek spiedienu par grūti sasniedzamu nākotni. Tā reflektē par tieši to situāciju, tieši to dzīvesstilu un tieši to izmēru, kurā atrodies tagad. To īpaši grūti izdarīt tad, kad pagātnē kaut kas paticis vairāk nekā tagadnē un kad to visu ļoti, ļoti gribētos dabūt atpakaļ.
Man tā bija ar to sasodīto zīda blūzi, kura atgādināja par laiku, kad nebija jāsatraucas par speķainiem pirkstiņiem un bija viss pasaules laiks gludināt drēbes. Man ļoti pietrūka tās iepriekšējās es, tāpēc atbrīvoties no blūzes bija ļoti grūti.
Savukārt manai paziņai ir tievēšanas bikses. Tās stāv istabā redzamā vietā un ik dienas atgādina, ka būtu ļoti labi tajās kaut kad atkal ielīst. Kaut gan būs cilvēki, kas teiks, ka tā ir brīnišķīga motivēšanas metode, es atļaušos nepiekrist, jo, manuprāt, tas ir ļoti drastisks veids, kā sev ikdienā atgādināt, ka neesi tā, par ko gribētos kļūt. Ir daudz saudzīgāki veidi, kā varam virzīties uz saviem mērķiem, katru dienu neatgādinot, ka šodien es vēl esmu par resnu.
Tieši tāpat ir ar manu rozā blūzi, kurai jau sen laiks doties pie citas saimnieces, jo šīs zīda apģērbs atgādina par dzīvi, kuras man vēl ilgu laiku nebūs. Man ir laiks atvadīties no burzīgā apģērba gabala, jo gribu pieņemt savu dzīvesveidu un ķermeni tādu, kāds tas ir šobrīd. Nu un, ka man tagad prātīgāk ir vilkt drēbes, uz kurām traipus nevar redzēt un kurām burzījums dod papildu šarmu? Būtu laiks atvadīties arī no krūšturiem, kas neglaimo manām izmīļotajām, izzīstajām krūtīm. Būs jāpārdod papēžu sandales, kurās precējos, jo, kopš man ar divgadnieku jāskrien pa dubļiem, neesmu pat apsvērusi domu tās uzvilkt. Man ir laiks iztīrīt savu skapi un pielāgot īstajai sev. Tai, kuru samīļo ar guašu noķellētas rokas un kura vairāk pārvietojas riksī nekā līganā gaitā. Tai, kura labprātāk ielēks kedās un kādā brīvā kleitā, jo tā taču būs ērtāk. Tai, kura šobrīd ir divgadnieka mamma un klusībā to ļoti izbauda.
Nav viegli tā ņemt un atbrīvoties no visa, kas palicis lieks. It īpaši, ja tam ir sentimentāla vērtība. Bieži ilgām pēc kaut kā, kā mums nav, piemīt tāds saldsērīgs sentiments. Bet ir vērtīgi pajautāt, ko tās lietas, paliekot pie manis, patiesībā man dod? Iespējams, izjūtas saistībā ar kādu apģērba gabalu būs patiešām sirsnīgas, bet tikpat labi ir iespējams, ka liekie drēbju kalni mums nemitīgi atgādina, ka tā, kā man ir, nav pietiekami. Varbūt mani vairs neaicina uz pasākumiem, kur jāģērbj fliterotas kleitas, bet varbūt tie ir liekie kilogrami, kas nogulsnējušies pufīgā pēcbērnu vēderā, kas neļauj vairs ielīst mīļajos džinsos.
Manuprāt, visi liekie apģērbi, kuri sev līdzi nes stāstu, kāpēc neesam pietiekami labas, pēc iespējas ātrāk jādabū prom no mājas. Garderobē jābūt tam, kas mums rada prieku, glaimo ķermenim un atbilst reālās ikdienas vajadzībām. Apģērbam vajadzētu likt mums justies labi - pārliecinātām un sasodīti skaistām -, nevis nepārtraukti atgādināt, ka modelei veikala reklāmā šīs puķainās bikses izskatījās daudz izteiksmīgāk.
Es nevaru iztīrīt katras sievietes skapi, bet varu pastāstīt, kā to izdarīt gudri. Tā, lai katru gadu vairākas reizes nav jāsēžas pie lielās skapja revīzijas un lai visu laiku nav jātērē nauda, atkal un atkal kāpjot virsū tam grābeklim gadu no gada. Tāda skapja tīrīšana prasa lielu pieslēgšanos un varbūt atnesīs arī kādu asaru, bet tā rezultējas ar daudz apzinātākām apģērba izvēlēm nākotnē. Ir laiks atvadīties no pārpildīta, savandīta skapja, pie kura pūšam, ka atkal nav, ko vilkt mugurā.
Man patīk piedomāt pie tā, kā es šodien gribu izskatīties un justies savā apģērbā, bet man tikpat ļoti patīk netērēt naudu kārtējam apģērba gabalam, kuru kopā ar visām pārējām eksperimenta kārtā iegādātajām drēbēm ar visu birku aizvedīšu uz Otru elpu. Pirms vairākiem gadiem, meklējot risinājumu savai pilns skapis, bet nav, ko vilkt problēmai, uzdūros kapsulas garderobes konceptam. Tā ir garderobe, kura sastāv no neliela skaita pamata apģērba gabaliem, kuri neiziet no modes un kurus var vilkt vairākas sezonas. Katru sezonu tiek pievienotas īpašas sezonas drēbes, lai padarītu garderobi interesantāku, bet pamats ir diezgan nemainīgs.
Taču es negribu rakstīt kārtējo rakstu par to, kas ir kapsulas garderobe. Es gribētu pastāstīt, kā izanalizēt un izvērtēt savu šībrīža garderobi, lai rastu skaidrību un sajūtu, kas manai dzīvei apģērba ziņā šobrīd ir nepieciešams. Es to dēvēju par patieso garderobi. Patiesu pret sevi pašu un savu dzīvesstilu.
Šīs garderobes pamatā ir apzināta un analītiska pieeja, kura palīdz nedzīvot vecā darba drēbēs, kaut gan sen jau mājās audzini mazo. Vai otrādi.
Patiesa garderobe atbilst tam, kā vēlies justies savā apģērbā un ko ar to gribi pavēstīt apkārtējiem. Nedomāju, ka mums jāiegādājas jaunāko tendenču drēbes, lai apmierinātu apkārtējo vajadzības, bet uzskatu, ka apģērbs mums palīdz patiesi komunicēt par to, kas mēs esam un ko vēlamies sev piesaistīt. Pavisam vienkārši sakot: ja diendienā staigā kostīmos, nevajag brīnīties, ka nesanāk satikt savus dvēseles draugus - māksliniekus. Tas nenozīmē, ka mākslinieki nedraudzējas ar ofisniekiem, bet vairāk to, ka apģērbs ir neverbāla komunikācija un ka līdzīgs pievelk līdzīgu.
Bet, pirms mēs komunicējam ar citiem, būtu vērtīgi izveidot komunikāciju pašai ar sevi. Izveidot tādu garderobi, kas atbilst patiesajam es un iedod to sajūtu, ar kuru gribas iet plašajā pasaulē.
Lai sāktu komunikāciju ar sevi, nav jāskrien uz veikaliem un nav arī jādodas pinterestā meklēt iedvesmu. Jādodas savās apģērbu dzīlēs, lai saprastu, kas vispār tur notiek. Katra lieta ir jāaptausta, jāapmīļo, jāuzmēra un jāizvērtē. Šim procesam ir jāļaujas, un tam ir jāvelta laiks. Lieliski ja talkā ņemam pierakstu kladi, lai visu, kas nāk prātā, var arī piefiksēt.
Jādod uznāciens katram apģērbam, lai saprastu, kā tas izskatās šobrīd. Ne pirms pieciem gadiem vai pēc bērniem, bet tagad. Ja tas neder, vērts meklēt tam citu saimnieci. Visiem apģērbiem tavā skapī vajadzētu dot iespēju pagozēties ar tevi spogulī, visiem pienākas viena bilde tavā telefonā, un tiem visiem arī noderētu tava analītiskā doma. Būs drēbes, kuras pa taisno no ķermeņa dosies uz atdošanas kasti. Būs apģērbi, kurus vienmēr esi mīlējusi un no kuriem nekādā gadījumā neplāno atbrīvoties, un būs liela daļa drēbju, no kurām neko nevar saprast. Bet visām ir informācija, ko tev pastāstīt.
Ir jāizprot, kas tev apģērbā patīk un kas - ne. Šāda pieeja palīdz saprast, kāda piegriezuma un krāsas apģērbs tev labāk izskatās; kādi materiāli tev liek justies ērti un kādi noteikti ne; kas ļauj tev starot un kas - izskatīties pēc wannabe modes blogeres. Pievērs uzmanību katrai sīkākajai detaļai, bet nepazaudē plašo skatījumu kopumā. Pievērs uzmanību svārku garumam, bikšu augstumam, izgriezumiem un piegriezumiem, sajūti auduma pieskārienu, izpēti proporcijas un no sirds sev pajautā, kā šī drēbe tev liek justies. Katrai detaļai ir nozīme, jo tām visām ir, ko pavēstīt.
Ja laiviņas kakla izgriezums vizuāli padara tavus plecus ievērojami platākus un tev tas nepatīk, tad zini, ka no drēbēm ar šādu izgriezumu vajadzētu izvairīties. Tā vietā var meklēt dziļākus V veida izgriezumus, kas plecus vizuāli sašaurina. Ja īsi džemperīši, kas raujas uz augšu katru reizi, kad pacel rokas, tev krīt uz nerviem, tad tā arī pieraksti. Ja zemās jostasvietas bikses tavam vēderam liek gāzties pāri, tad zini, ka jāizvēlas augstākas jostas bikses. Ja kāda kleita tev tik ļoti patīk, bet krāsa nemaz nepiestāv, tad meklē tāda paša piegriezuma kleitu īstajā krāsā. Ja kāds apģērbs tev šobrīd nepatīk, jo tas burzās, bet tev ir mazi un lieli bērni, tad varbūt uz laiku no tāda var atteikties.
•••
Mēs visu laiku maināmies, mainās mūsu ķermenis un ikdiena. Es zinu, ka dažkārt tik ļoti gribas dabūt atpakaļ kaut ko, kā vairāk nav, vai sapņaini lūkoties uz to, kāda kādreiz varētu būt, bet tā neesi tu. Un tā neesmu arī es. Mani sauc Laura, un es esmu žiperīga divgadnieka mamma. Manam apģērbam ir jābūt ērtam, viegli kopjamam un praktiskam. Es dzīvoju mazpilsētā un teikšu godīgi - papēži var doties atpūsties. Es visu laiku cirkulēju starp mājām, mūsu mazo biroju un mežu, un manai garderobei ir jāatbilst manām vajadzībām. Es svīstu poliestera blūzēs, neciešu traipus ķerošas kleitas, kasos kodīgos džemperos un izskatos slima smilškrāsas tonī. Un vislabprātāk staigāju bez apakšveļas. Kāda ir tava patiesā garderobe?
Kad ķeries klāt skapja revīzijai, dari to ar pilnīgi visām drēbēm, ne tikai tām, kas būs aktuālas nākamajā sezonā. Saliec visas drēbes vienā vietā un izskati tās vienā rāvienā. Tā tev nebūs jāatgriežas pie šī procesa četras reizes gadā. Var nobildēt to ievērojamo drēbju kaudzi, un fotogrāfiju apskatīt ikreiz, kad atkal nav, ko vilkt.
Nofotografē sevi pilnā augumā katrā apģērbā. Kad analizē, kā apģērbs izskatās, dari to, pētot fotogrāfiju, nevis attēlu spogulī. Stāvot pie spoguļa, mums ir tendence sev ieskaidrot, ka kaut kas izskatās labāk, nekā patiesībā ir. Fotogrāfija tā nemāk melot, un tajā redzam skatu no malas. Šo principu iemācījos no stilistes Elgas Zariņas un izmantoju katru reizi, kad iegādājos jaunu apģērbu.
Uzmanies no apģērbiem, kuri ir dāvināti, kuriem ir sentimentāla vērtība, kuri bijuši dārgas kļūdas un kurus nekad neesi vilkusi. Mums parasti ir vēlme atrast iemeslus, kāpēc tiem jāpaliek skapī. Pat tad, ja tie neder vai nepatīk. Šiem apģērbiem pievērs īpašu uzmanību.
Uzticies savām sajūtām. Ja tev pašai nesanāk sadraudzēties ar krāsu vai materiālu, varbūt nemaz nevajag. Pat tad, ja tas šobrīd ir īpaši modē vai ja apģērba gabals bija sasodīti dārgs. Galvenais ir piefiksēt, kas tieši nepatīk, lai nākotnē nepieļautu tādas pašas kļūdas.
Drēbes, no kurām grūti atbrīvoties, var ielikt kādā kastē un ļaut tām sagaidīt savu uznācienu. Bet svarīgi šim laikam dot termiņu, citādi šādas drēbes mums seko līdzi no mājas uz māju, no valsts uz valsti. Ja tuvākā gada laikā apģērbs no kastes netiek izņemts, tas vienkārši jādod prom.
