Ar ko sākušās jūsu ģimenes basketbola tradīcijas? Vai tas saistāms ar ilggadīgo basketbola treneri Armandu Krauliņu, kurš ir Jūsu vecaistēvs?
Nenoliedzami, tam, ka es un mans brālis, māsīca, brālēns, mamma un viņas māsa ir nodarbojušies ar basketbolu, ir vectēva Armanda Krauliņa nopelns. Šobrīd basketbola virsotnes savos 11 gados mēģina sasniegt arī mana meita. Basketbols ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa - arī vīrs ir basketbolists.
No kāda vecuma un kur ir sākušās Jūsu basketbola gaitas?
Mēs dzīvojām Rīgā un pirmo reizi uz TTP meiteņu basketbola sporta skolu mani aizveda septiņu gadu vecumā. Piebildīšu, ka brālis jau tolaik trenējās sporta klubā Rīdzene. Es mācījos Rīgas 2.vidusskolā, kas atradās patālu no Klijānu ielas sporta nama, kur notika treniņi. Pirmās klases laikā mamma mani vadāja no skolas uz treniņiem, bet jau no otrās klases man pašai vajadzēja braukt ar sabiedrisko transportu. Vienu brīdi bija tā, ka aizbraukt no skolas līdz Klijānu ielai varēja tikai ar pārsēšanos. Taču man, kaut arī biju maza, tas bija pa spēkam. Treniņi bija katru dienu un nebija viegli, taču es nevienā brīdī nenožēloju, ka esmu spēlējusi basketbolu. Tieši basketbola laikā esmu ieguvusi labāko draudzeni, esmu daudz kur bijusi, daudz redzējusi - kopā ar komandu TTP izbraukājusi Eiropas valstis.
Arī pēc sporta skolas, kad iestājos Sporta akadēmijā, turpināju spēlēt basketbolu, bet jau Sporta akadēmijas komandā. Paskaidrošu, ka topošajam basketbola trenerim spēlēšana kādā komandā ir obligāta - tas ir viens no priekšmetiem, kurā jāsaņem vērtējums gan pusgadā, gan gadā.
Ja man jautājat, kāpēc neturpināju profesionālo basketbolistes karjeru, tad atklāšu, ka izvēle bija par labu izglītībai. Spēlējot profesionālā līmenī un to apvienot ar mācībām ir praktiski neiespējami. Redzu, ka manas komandas biedrenes, kuras ir noslēgušas profesionālo basketbolistes karjeru, tikai tagad ir pievērsušās izglītībai un karjerai ārpus profesionālā sporta.
Kā atrast pareizo virzienu dzīvē?
Tas ir gandarījums par pašas paveikto. Tā ir prasme mācīties no veiksmīgiem cilvēkiem, kas ir mums apkārt. Tā ir vide, kurā mēs dzīvojam, tā ir cieņa pret cilvēkiem.
Zināmā mērā es iedvesmojos no Armanda Krauliņa un savas vecāsmammas. Arī mana ome bija sporta skolotāja, tāpēc vienmēr, aizbraucot ciemos, mums ar omi un vecotēvu Armandu bija daudz sarunu par basketbolu, kas mani iedvesmoja kļūt par treneri un sporta skolotāju. Basketbola trenere ir mērķtiecīga izvēle - lai arī mūsu ģimenē gandrīz visi spēlēja labāku vai sliktāku basketbolu, esmu vienīgā, kura izvēlējās profesiju, kas saistīta ar šo spēli. Esmu absolvējusi Sporta akadēmiju, iegūstot sporta skolotāja un basketbola trenera diplomu. Gan studiju laikā, gan tagad, labprāt uzklausu vectēva padomus, diemžēl, ome ir aizgājusi citā saulē, bet attiecības ar Armandu, kurš dzīvo Kandavā, ir saglabājušās ļoti labas.
Ļoti lielu nospiedumu manā karjeras izvēlē ir atstājusi mana ilggadīgā un faktiski vienīgā basketbola trenere Maija Kubliņa, kura man ļoti agri sāka uzticēties. Nereti bija tā, ka trenere kavēja treniņu, piezvanīja sporta nama dežurantam un lika mani pasaukt pie telefona: „Es kavēšos, bet tev ir jāsāk vadīt treniņu.” Arī sporta nometnēs Maija Kubliņa bieži man uzticēja mazo meiteņu treniņus.
Vai sports ir veiksmes formula ģimenes izveidei?
Ģimene vienmēr ir kalpojusi par dzīves labklājības pamatu. Protams, ka pie vainas manas ģimenes izveides atkal ir basketbols un zināmā mērā arī Armands Krauliņš, kurš tolaik trenēja Ventspils Augstskolas basketbola komandu. Ronalds Zaķis bija šīs komandas sastāvā. Atceros - bija 2007.gada novembris, kad sākām satikties. Iepazināmies spēlēs, kuras gāju skatīties gan Rīgā, gan Jūrmalā. Tā pamazām satikāmies, līdz apprecējāmies un tagad mums ir jau 11 gadus veca meita. Tolaik Ronalds spēlēja Ventspils Basketbola klubā un dzīvoja Ventspilī, tāpēc likumsakarīga bija izvēle arī man pārcelties uz šo pilsētu. Es gan tolaik nebiju sajūsmā, ka jāpamet Rīga. Bija brīdis, kad nopietni apsvērām iespēju pārcelties uz Rīgu, jo es esmu rīdziniece, bet Ronaldam bija viena gada līgums ar Rīgas VEF komandu. Iekārtojām Paulu dārziņā Rīgā, bet man kaut kāda iekšējā sajūta teica, ka jāpaliek Ventspilī. Tā nu es gadu dzīvoju starp divām pilsētām - četras dienas nedēļā strādā Ventspilī, bet ceturtdienu vakaros braucu uz Rīgu. Biju sev apsolījusi - ja paliks par grūtu, tad metīšu mieru un palikšu Rīgā. Taču gada laikā es sapratu, ka man tomēr labāk patīk šeit - Ventspilī, kur viss ir tik sakārtots, tik pieejams. Vēlāk, kad vīrs devās spēlēt uz Slovēniju, nebija jautājuma, kur dzīvosim mēs ar meitu - protams, ka Ventspilī. Šogad aprit jau 13 gadu, kopš esmu ventspilniece.
Vai vari iedomāties savu dzīvi bez sporta?
(Smejas). Mēs ar vīru reiz par to runājām un abi nonācām pie secinājuma, ka bez sporta un basketbola mūsu dzīve nav iedomājama. Mums ir kopīgas intereses un dzīvesveids, kurā sportam ir ierādīta viena no galvenajām lomām.
Arī mūsu 11 gadus vecā meita ir jaunā basketboliste. Jāteic, ka basketbols nebija vienīgā izvēle, - sākumā viņa gāja trenēties karsējmeiteņu pulciņā un paralēli arī uz basketbolu. Mēs viņai neko neuzspiežam - viņas izvēle ir spēlēt basketbolu un mēs jūtam, ka tas viņai ļoti patīk. Viņa ne tikai sporto, bet seko līdzi notikumiem Eiropas un pasaules basketbolā. Es tiešām redzu, ka viņa ir aizrāvusies ar basketbolu - reizēm atbrauc no sacensībām, pasūdzas, ka pēc četrām spēlēm ir nogurusi, bet jau no rīta atkal dodas uz treniņu. Basketbols jau nav tikai sports - tie ir draugi, tie ir braucieni, tas ir sacensību gars. Ja viņa izvēlēsies pamest basketbolu, mēs neuzspiedīsim, bet pagaidām viņa domā par pretējo, sakot: „Kad es izaugšu liela un pelnīšu daudz naudas, es jums ar tēvu nopirkšu to un to, bet sev es nopirkšu to un vēl to.” Viņa ir ļoti mērķtiecīga un patstāvīga, ko varu novērot arī attālinātā mācību procesa laikā nu jau piektās klases ietvarā - man nav vajadzības viņas sekmes kontrolēt - viņa pati ar visu tiek ļoti labi galā.
Vai tu turpini sevi uzturēt fiziskajā formā?
Es neesmu no tām, kura iet uz trenažieru zāli un trenē vēdera presi. Es nespēlēju arī nevienā komandā, bet fiziskā sagatavotība man ir laba. Labs treniņš ir ikdienā strādājot sporta skolā, kur nākas regulāri bērniem demonstrēt vingrinājumus. Mums ar vīru ļoti patīk braukt ar riteņiem un Ventspils tam ir ļoti piemērota pilsēta - šeit ir 60 kilometru veloceliņu. Braukt pa šiem celiņiem ir vienkārši kaifs! Mana lielā aizraušanās ir aktīvas pastaigas gan pa Ventspils ielām, gan gar Būšnieku ezeru, kas ir viena no mūsu mīļākajām aktīvās atpūtas vietām. Tieši pastaigas manam ķermenim visvairāk nāk par labu. Pavasara karantīnas laikā mēs ar vīru ļoti bieži devāmies uz Būšnieku ezeru un gājām visus astoņus kilometrus tam apkārt, pa ceļam izpildot vingrinājumus. Būšnieku ezera taka ir fantastiska vieta ķermenim un garam - svaigs gaiss, kustība, miers un klusums.
Visforšākās brīvdienas ir tad, ja dodamies garās pastaigās pa pilsētu, gar jūru jebkuros laika apstākļos, jo piekrītam, ka nav sliktu laika apstākļu, ir nepiemērots apģērbs - lietus un vējš nav iemesls, lai paliktu mājās - galvenais ir kustēties.
Kā jūs pārdzīvojāt pirmo Covid 19 vilni, kad tika slēgti visi sporta centri un aizliegtas sportiskās aktivitātes telpās?
Tas bija grūts laiks. Vīram Ventspilī beidzās sezona. Arī man nebija iespēju vadīt sporta stundas un trenēt Ventspils Tehnikuma basketbola komandu, Paula mācījās mājās - faktiski bijām bez sporta. Atlika vien sportiskās aktivitātes ģimenes lokā, brīvā dabā, bet sportistam ar to ir par maz. Kā jau daudziem, arī man Covid laikā radās kāds lieks kilograms, tāpēc uzliku sev par pienākumu katru vakaru iet staigāt. Izvēlējos sev apmēram 4 kilometrus maršrutu un praktiski katru vakaru gāju garajā pastaigā. Es uzreiz jūtu - līdz ko kustību mazāk, tā uzreiz kilograms klāt.
Es savu ķermeni pazīstu ļoti labi - zinu, ka tieši iešana man palīdz vislabāk - skriet man nepatīk, bet iešanas temps ir visai augsts. Arī saviem bērniem, kuriem pasniedzu sporta stundas un trenēju basketbolā, vienmēr uzsveru, ka jau pati atnākšana līdz sporta zālei, ir zelta cena - tā ir kustēšanās svaigā gaisā, nevis sēdēšana pie datora telpās. Cilvēkam ir nepieciešamas kustības, jo tās palīdz ne tikai saglabāt labu fizisko veselību, bet uzlabo arī cilvēka noskaņojumu un mentālo stāvokli. Es ļoti priecājos, ka Ventspilī ir tik daudz cilvēku, kuri kustās: staigā, nūjo, skrien, brauc ar velosipēdiem, vingro āra trenažieros.
Vai šo sabiedrības aktivitāti var sasaistīt ar pašvaldības centieniem?
Viennozīmīgi! Ventspilī ir radīti visi priekšnoteikumi, lai cilvēki dzīvotu veselīgi. Tie paši brīvpieejas trenažieri - tie tiek aktīvi izmantoti, arī veloceliņi ir noslogoti, pastaigu takās ir daudz cilvēku, tiek organizēti dažādi pasākumi, kas veicina aktīvu dzīvesveidu. Būtībā cilvēki viens no otra pārņem jaunas tradīcijas - redz, ka kaimiņš dodas ikvakara pastaigā un arī pats ņem sievu un bērnus pie rokas un dodas pastaigā. Kolēģis nopircis riteni un brīvdienās dodas izbraucienā ar ģimeni, un arī pašam rodas vēlēšanās sekot pozitīvajam piemēram. Jo vairāk aktīvu cilvēku ir pilsētā, jo straujāk pieaug to skaits. Tas ir fantastiski, kā pašvaldība ir spējusi ielikt pamatu, ko tālāk bez īpašas skubināšanas izmanto arvien lielāka daļa pilsētnieku. Es te nemaz nerunāšu par sporta bāzēm un sportistu iespējām ceļā uz augstiem rezultātiem. Svarīgākais ir panākts - procesā iesaistās liels skaits pilsētnieku - no pavisam maziem bērniņiem līdz sirmgalvjiem.
Brīvas pieejas basketbola laukumi, pludmales basketbola laukumi, ielu vingrošana, skeitparks un citas vietas ir radītas cilvēku vajadzībām un tās tiek pilnvērtīgi izmantotas. Varam lepoties, ka šovasar ir iegādāti arī mūsdienīgi 3x3 basketbola laukumi - tieši tādi, kādus bija plānots izmantot Tokijas Olimpiskajās spēlēs. Sadarbībā ar pilsētas pašvaldību septembrī organizēju 3x3 basketbola turnīru zēniem vidusskolas vecuma grupā. Atsaucība bija liela - redzu, ka jauniešiem vajag un viņi vēlas kustēties. Novēroju, ka gandrīz visos brīvās pieejas basketbola laukumos ir liela aktivitāte.
Statistikas dati parāda, ka šajā Covid laikā cilvēkiem pieaug depresijas. Ko jūs iesakāt darīt, lai mazinātu šo iespaidu?
Mans labākais ieteikums šajā situācijā ir situācijas pieņemšana: es ticu, ka viss nokārtosies un ir jādzīvo tālāk. Nav iemesla krist depresijā - ir jādzīvo un jākustas, galvenais ir nepadoties, jāsaglabā savs ES. Sports un kustīgs dzīvesveids ir viens no procesiem, kas neļauj iegrimt depresijā, ļauj saglabāt možu garu. Esmu pārbaudījusi, ka brīvdienās, kad nelasu ziņas un neskatos TV, jūtos daudz labāk - sliktos jaunumus neuzzinu un būtībā, tie jau manā dzīvē neko nemaina, tāpēc nav vērts uztraukties par to, ko nevaram mainīt. Dzīve ir skaista!
