Līga ar labdarību nodarbojas jau kopš 2000. gada. 2015. gadā viņa dibināja labdarības biedrību NSUS (“No sirds uz sirdi”). Biedrības nosaukumu viņa nosapņoja. 2019. gada oktobrī tika dibināts sociālais uzņēmums "Eņģeļa Pasts". Sākotnēji Līgai bija bail, bet, kad sāka ar to nodarboties, “āķis” bija lūpā. "Eņģeļa pasts" radās brīdi, kad Līga saprata, ir nepieciešams izveidot ko tādu, kas visiem būtu pieejams, izdarāms un neprasītu lielus finansiālus izdevumus. Ideja viņai radās pie tējas tases, runājot ar mammu. “Mēs tik ilgi ar mammu domājām, ko varētu izdarīt, un finālā nonācām pie atslēgas vārdiem - pasts, sūtīt, vēstules, eņģelis. Beigās kopsavilkumā tas ir “Eņģeļu pasts”, kas sākās ar vēstulēm.” Tagad projekts ir attīstījies līdz tam, ka mēs seniorus varam iepriecināt ne tikai ar vēstulēm, bet radīt viņiem Ziemassvētku sajūtu, nosūtot dāvaniņas.
Kā ideja par vēstulēm attīstījās līdz dāvanu sūtīšanai?
Radās sauklis, ka arī vecie cilvēki sapņo, jo viņiem taču arī ir sapnīši. Es devu aprūpes centru komandām uzdevumu, lai viņi apjautā savus vecīšus, ko viņi gribētu, kas ir tie viņu sapņi un tas bija ļoti grūti. Tas nav viegls darbs, jo sākumā seniori vienkārši tam neticēja. Tad, kad pirmais saņēma dāvanu, tad viņi saprata, ka tas viss tiešām notiek. Viņi teica, ko tu stāsti man muļķības, viss ko man vajag ir veselība, ģimene, tādas lietas, ko mēs nevaram nosūtīt. Mēs nevaram to viņiem iedot, bet tādas tiešām praktiskas lietas varam. Ir bijis tāds gadījums, kad gados jauns cilvēks astoņus gadus bija sapņojis par pulksteni, un kāds svešs cilvēks beidzot viņam to atsūta. Tad cilvēki sāka saprast, ka “Eņģeļu pasts” tā nav vienkārša jokošanās. Tā ir reāla lieta, tie ir reāli līdzcilvēki. Sapņi ir visdažādākie, viens kungs, piemēram, grib tikai kartiņu un viss. Var redzēt, cik mazas vai cik niecīgas ir tās vēlmes.
Kādas ir viņu emocijas, kad viņi saņem dāvanu no svešinieka?
Pirmkārt, ir ļoti liela neticība, cilvēki netic tam. Otrkārt, viņi prasa, cik par to ir jāmaksā. Viņi netic, ka viņiem kaut kas var būt par velti. Tie ir tāda gadu gājuma cilvēki, kuri ir pieraduši visu nopelnīt saviem spēkiem. Viņiem neko par velti neviens dzīvē nav devis. Un ir tādi, kuri lēnām, lēnām ver tās kastītes vaļā un, tad var redzēt, ka viņi ir ļoti pārsteigti par to, ka tas ir domāts viņam. Kāds cits vienkārši raud no prieka. Tās emocijas ir raibu raibās.
Vai starp ziedotājiem un senioriem izveidojušās arī ilgnoturīgas draudzības?
Ir izveidojušies vairāki vēstuļdraugi. Ir brāļi pusmāsas atraduši. Man liekas, ka kādas desmit ģimenes ir atradušas viena otru. Ir ziedotāji, kuri katru gadu sūta vienam un tam pašam cilvēkam, protams, skumjākais ir tas, ka ja vienu gadu vēstuļu drauga vairs nav sarakstā. Sliktākajā gadījumā viņš ir tai saulē, labākajā gadījumā viņš vairs nedzīvo aprūpes centrā. Diemžēl tāda ir tā situācija, bet ir gan vēstuļu draugi, gan patstāvīgi dāvanu sūtītāji, gan ģimenes, kuras ir apvienojušās.
Ko ziedotājiem dod šī iesaiste projektā?
Saliedējās darba komandas, jo tas ir kaut kas pozitīvs, ko visi dara kopā. Ļoti daudzās ģimenēs ir mazi bērni, tas viņiem māca dalīšanās prieku un rūpes par citiem. Tikpat labi pozitīvās emocijas nodod arī vecīši, tie, kuri iepriekš čīkstēja ir sākuši smaidīt, viņi staro, viņiem ir enerģija. Arī ģimenes saliedējās, piemēram, viena meitene dzīvoja ārzemēs, ar savu ģimeni īpaši nekomunicēja, bet ar vecvecmāmiņu bija ļoti labās attiecībās un pēkšņi vienu dienu vairs viņu nevarēja sazvanīt. Sāka viņu meklēt, jo viņa netika par to informēta, kamēr viņa ieraudzīja “Eņģeļu pastu” un sarakstā atrada savu omīti. Mēs ar vienu ziedotāju smējāmies, viņš teica, ka to dara, jo viņam ir jāattīra karma. Viens atkal ir pieradis to katru gadu darīt. Nāk jauni cilvēki klāt, kāds cits varbūt aiziet uz citu projektu. Ir arī ļoti daudz negatīvu cilvēku zvani, te nav visu laiku tikai rožu lauks. Ir tādi, kas pazvana uz izgāž visu žulti ārā un liekas, kāpēc tu manā projektā atļaujies tā rīkoties.
Ar ko visbiežāk ir saistītas negācijas?
Projekta gaita paredz to, veidojot dāvaniņu tā ir jāreģistrē, jāsagatavo un jānosūta ar DPD pakalpojumu, ievietojot pakomātā. Kāpēc? Jo no DPD nāk atpakaļ ziedojums platformas uzturēšanai. Ja cilvēks apiet noteikumus, tad šis ziedojums neatnāk. Un, ja šis ziedojums neatnāk, tad platforma var vienkārši apstāties, lai projekts izdotos, mums ir jāstrādā vienoti. Es vienmēr saku, ka labdarība nav par velti. Vienmēr kāds maksās, mums cilvēkiem ļoti dīvaini asociējas labdarība - es pats iešu, es pats ņemšu, principā neko nemaksāšu. Nē, tu maksāsi, tā vienkārši ir tāda realitāte. Cilvēki nesaprot, ka no tā nāk atpakaļ ziedojumu naudiņa, viņi ļoti bieži grib apiet visus noteikumus. Ja tu gribi apiet projektu, rezervēt dāvaniņu un aizvest tāpat, nevis saskaņojot, tad principā, kādam būs divas dāvaniņas, bet kādam neviena. Projekts ir paredzēts, lai katram būtu viena dāvaniņa. Tas ir tas, kas mūsu sabiedrībai nepatīk - noteikumi un rāmis.
Kāds ir vidējā ziedotāja profils, kurš iesaistās projektā?
Piedalās cilvēki sākot no 20 līdz 65 gadiem un pat vecāki. Vienkāršs darba ņēmējs, nav šeit miljonāru saiets. Vienkārši cilvēki, kas pelna savu ikdienas naudiņu. Vairāk gan ir sievietes nekā vīrieši. Viņas ir vairāk empātiskākas un emocionālākas. Vairāk nav tādu lielu iezīmju. Īpašu atsevišķu statistiku es neesmu taisījusi, jo tam īsti nav laika, jo es principā visu daru viena pati.
Kā tu atrodi tam visam laiku un spēku?
Nezinu, tas ir pirmais, kas ienāk prātā. Līdz 2016. gadam es strādāju maizes darbu, es to darīju papildus, vakaros līdz vieniem, diviem naktī. Pēc tam es aizgāju no labi apmaksāta darba. Man apkārtējie prasīja, vai es eju uz jaunu darbu? Es viņiem atbildēju, ka, nē, es eju nekurienē, es nekur nestrādāšu, darbošos biedrībā, viņi teica, ka es esmu pilnīgi traka. Parasti no viena darba iet prom, kad iet uz labāku darbu, bet es vienkārši gāju uz savu nišu, tur, kur es sevi jūtu. Kopš tā laika es principā šeit esmu 24/7. Mani motivē to cilvēku emocijas. Tās mani baro, dod enerģiju, un es nevaru šobrīd iedomāties sevi vairs bez šī visa. Man nevajag pat paldies, nevajag balvas, nominācijas. Man ir citas vērtības un ja man ir iespēja to darīt, tad kāpēc to nedarīt.
Kas bija pats grūtākais sākuma posmā?
Pats grūtākais bija tieši emocionālais fons. Kad es sāku strādāt biedrībā, man bija ļoti jāsaņemas, lai aizbrauktu pie vecīšiem. Es raudāju ceļā uz turieni un desmit reizes stiprāk ceļā atpakaļ, bet tad vienā brīdī man bija klikšķis. Es nedrīkstu to darīt, jo tiem cilvēkiem no tā vieglāk nepaliek. Es sāku tur braukt ar prieku un motivāciju viņus uzmundrināt. Pirms tam likās, ka es viņiem raudu līdzi. Šobrīd es tur braucu ar prieku. Es braucu viņiem anekdotes stāstīt, dzīvesstāstus uzklausīt. Man vairs nav tās emocijas, ka man ir žēl. Mēs nevaram visus žēlot, tas nav iespējams. Mēs varam viņiem palīdzēt radīt prieku. Tas ir vairāk vajadzīgs, nekā čīkstēt līdzi. Es nečīkstu līdz, sāp - sāp, sākam smieties sāpes pāries. Bija gadi, kad es atbraucu mājās un ļoti slikti jutos.
Vai šajā pandēmijas laikā ir novērojams, ka cilvēki mazāk iesaistās un sūta dāvaniņas?
Sākot no marta “Eņģeļa pasts”, projekts principā apstājās, tāpēc, ka cilvēki bija šokā par to, kas apkārt notiek un šī cilvēkiem, nav prioritāte ne emocionāli, ne finansiāli. Septembrī, augusta beigās cilvēki sāka pamosties. Šogad projekts ir savādāks, kas arī ir mazliet sakustinājis cilvēkus. Pirmo reizi es esmu uzrakstījusi špikeri, ko varētu ielikt dāvanā un esmu uzrakstījusi dāvanas cenas vērtību no 20 līdz 30 eiro. Bija gadījumi, kad viens cilvēks ir saņēmis tikai zeķītes un konfektes, bet otrs saņēmis tādu dāvanu, kuru nevar panest. Tā nesamērība nedrīkst būt vietā, kur visi tik koncentrēti dzīvo, jābūt samērībai. Tāpēc ir noteikta šī vērtību skala un špikeri ko tur vari ielikt. Šogad nav cilvēku vēlmes, izpaliek gaidīšanas moments, gaida tāpat, bet nezina ko gaida.
Ko šogad vajadzētu ņemt vērā, sūtot dāvanas?
Cilvēkiem būtu jāņem vērā, ka mums šogad vajadzētu apsveikt visus par spīti covidam. Es būtu ļoti lielā sajūsmā, ja mēs līdz 31. decembrim uztaisītu rekordu un pirmo reizi visiem nosūtītu dāvaniņas. Vienīgais, kas šogad ir mainījies, ir paciņas saturs. Nevis pensionāra izvēlētais, bet manis ieteiktais. Un tu nevari tikt klāt pie cilvēka, tev ir jāsūta paciņa. Īpašs ir arī tas, ka šiem pensionāriem no pensijas paliek pāri tikai 10% uz rokas - tā ir smieklu nauda. Ko viņa var nopirkt par to naudu? Pilnīgi neko. Šis gads būtu svarīgs viena iemesla pēc, cilvēki pašreiz aprūpes centros ir iesprostoti, viņi nevar aiziet uz veikalu, jo viņus nelaiž ārā no teritorijas. Gribētu aicināt ziedotājus sūtīt dāvaniņas ar praktiskajām lietām, kas ir ikdienā nepieciešamas. Katra dušas želeja, ziepītes, dvielīši ir ļoti vajadzīgi. Tieši šis brīdis septiņu gadu laikā ir tas, kad mums visintensīvāk vajadzētu sasūtīt dāvaniņas, tās ir ikdienišķas lietas, tur nav nekādas luksusa preces.
***
Šogad 7476 cilvēki aprūpes centros gaida dāvaniņas. Uz 11. decembri bija nosūtītas 2107 dāvanas. Lai nosūtītu dāvanu senioram ir jādodas uz “Eņģeļa pasts” mājaslapu, jāizvēlas seniors, kuram sūtīt dāvanu. Dāvana, kuru nosūtīt pensionāram ir jāveido 20 līdz 30 eiro ietvaros, ievērojot noteikumus. Šajā gadā ziedotājs pats var izvēlēties dāvanas saturu, taču ir ieteikumi, ko var nosūtīt senioram. Sīkāka informācija ir atrodama www.engelapasts.lv
Notikums - Vēlme palīdzēt citiem un iepriecināt cilvēkus, kuriem ikdienā neklājas viegli, labdarības biedrības izveidošana un līdzcilvēku aicināšana ziedot.
Rīcība - “Šis ir mans sirds darbs. Es viņu uztveru par misiju, ja man ir iespēja to darīt, tad kāpēc to nedarīt. Daudzi cilvēki to nesaprot. Mani šeit nekad nemudinās eiro, man šeit ir pilnīgi citas vērtības.”
Arguments - Aicina visus iesaistīties projektā ne tikai Ziemassvētkos. Cilvēki aprūpes centros bija vakar, ir šodien un būs rīt. Parasti ziemassvētkos visi sasparojas, bet paiet svētki un cilvēki pēkšņi pazūd. “Vienkārši nāc un dari! Nečīksti, tiem cilvēkiem tur ir vēl grūtāk nekā tev. Nāc un dari labos darbus!”
Ziemassvētki ir laiks, kad varam palīdzēt citiem un piedalīties dažādās labdarības akcijās. "Laimas" labdarības namiņš, ik gadu piepilda Latvijas bērnu sapņus par sen kārotām Ziemassvētku dāvanām. Projektā piedalās bērni no ģimenēm ar dažādiem sociālajiem statusiem - gan no audžu un maznodrošinātām ģimenēm, gan bērni ar invaliditāti -, kuri lolo tādus pašus sapņus kā viņu vienaudži, tikai diemžēl viņu vecākiem pašiem nav iespējas tos piepildīt (www.laimasnamins.lv). Šogad jau 13 reizi norisinās labdarības akcija “Eņģeļi pār Latviju”. Šajā gadā aicina palīdzēt sešiem akcijas vēstnešiem un vēl 107 bērniem visā Latvijā, kuri vēlas patstāvīgi spert soļus, izteikt vārdus, priecāties par katru jaunu dienu (www.bsf.lv/lv/ziedot/kam-ziedot/engeli-par-latviju). Palīdzēsim.lv jau piekto gadu aicina sagaidīt svētkus, dāvājot prieku citiem - piedaloties akcijā “Sasildīsim sirsniņas!”. Akcija tiek organizēta, lai piepildītu bērnu un jauniešu sapņus par Ziemassvētkiem kā gaišuma, siltuma un mīļuma pilniem svētkiem(palidzesim.lv/palidzejam/ziemassvetki/ziemassvetku-labdaribas-akcija-sasildisim-sirsninas).
