2 / 2
-Vai jums ir bijuši brīži, kad tomēr no Zvannieku dzīves gribējies aizmukt?
Ir bijuši grūti periodi, kad licies: ir par daudz smagi, es daru pāri saviem bioloģiskajiem bērniem. Vecākais dēls pārņēma tēva biznesu un dzīvoja atsevišķi, jaunākais dēls mācījās meža tehnikumā un uz Zvanniekiem brauca brīvdienās, taču abas meitenes bija man līdzās.
Mūsu sākotnējā ideja bija tā, ka mēs gribējām mammām iemācīt pašām rūpēties par saviem bērniem. Un tad no dažādiem midzeņiem vilkām laukā... Viena skice: manām meitenēm bija 10 un 12 gadi, tā bija kārtējā reize, kad vienu mammu meklējām. Toreiz ielīdām šķūnī, un tur viņa gulēja pārdzērusies ar večiem, visi bez biksēm... Bija vesela rinda lietu, ko saviem bērniem gribam aiztaupīt...
Un tad nāca kāds smags notikums, kad man šķita: es vairs nevaru. Tobrīd runāju ar savu brāli, ļoti racionālu, gudru cilvēku. Viņam teicu, ka jūtos kā pie sasistas siles, un viņš atbildēja: “Māsa, tas ir loģisks iznākums, jo tas, kā tu dzīvo, nav normāli.” Es biju pamatīgā bedrē.
Pie manis iebrauca arī Juris, viņam teicu, ka neatgriezīšos. Juris atbildēja, lai tikai nevainoju sevi; ka viņš manu lēmumu respektēs. Mēs parunājām, un Juris aizbrauca. Tā nakts pagāja raudāšanā un lūgšanā. Es lūdzu par to, lai netiktu ievesta kārdināšanā. Jo vienā no Cālīša lekcijām viņš runāja par to, ka cilvēki domā, ka kārdināšana ir kaut kas banāls: nezagt, nekrāpt vīru vai sievu. Patiesībā neiekrist kārdināšanā nozīmē palikt uzticīgam Dievam un tam garīgajam ceļam, kuru tu ej. Un tad es domāju - es varu izstāties, bet kā es varēšu turpināt dzīvot? Vai varēšu izlikties, ka nezinu, kas ir Zvannieku bērni vai to, ka Juris tagad viens to visu vilks? Uz rīta pusi iekritu miegā, un, kad pamodos, man bija pilnīgi skaidrs: jābrauc uz Zvanniekiem.
Garīgu pieredzi nevar nopirkt par naudu. Lai neviens sevi nemāna, ka samaksās naudu, aizies pie kāda garīgā līdera, noklausīsies lekciju, pameditēs un kļūs garīgs.
Es lasīju par šamani, kas savus skolniekus iemet bedrē. Es to visu saprotu - ja cilvēks grib ko vērtīgu piedzīvot, viņš ir jāiemet bedrē vai viņam jārada ekstremāli apstākļi. Man tikai ir jautājums: šeit pat ir tik daudz bedru, no kurām jāmēģina izķepuroties, kādēļ ir vajadzīga šī mākslīgā pieredze?
Es domāju, ka garīgums ir ceļš, kuru tu pati esi nogājusi, neizvairoties no neparedzētām situācijām. Ja salīdzinu sevi ar to trīsdesmitgadnieci, kas biju pirms Zvanniekiem, šobrīd esmu kļuvusi simtkārt pacietīgāka un iecietīgāka. Pēc divdesmit gadiem Zvanniekos varu teikt: mēs visi esam šajā vietā, kur Dievs mums māca visbūtiskākās lietas. Ar jauniešiem krist bedrē, rāpties no tās ārā un kalnā kāpt. Darīt visu, kas dzīvē ir paredzēts. Un nebēgt no tā. Garīgums nav uzvilkt skaistu kleitu un iedegt sveces, klausīties lekcijas vai garīgo mūziku.
-Sandra, kā jūs pieņēmāt cilvēku uzvedības un domāšanas atšķirības?
Tas nebija viegli. Viens no stūrakmeņiem, kas sākotnēji mani šokēja, bija Jura vārdi: “Atceries, ka Dievs ir radījis šo pasauli un neviens šeit nav lieks. Neviens te nav atgadījuma pēc.” Tas, kas mums cilvēciski vai medicīniski liekas kļūda, tā nav. Katrs ir gribēts, un katrs apkārtējiem kaut ko māca un mācās pats.
Kad tu sāc saprast, ka katru cilvēku Dievs mīl, un šo domu diendienā praktizē, tu uztrenē spēju redzēt Dieva iesēto sēkliņu. Tas, ar ko šobrīd saskaros, ir likteņa un ģimenes veidots, bet tas uz mani neattiecas. Man jārunā ar cilvēka būtību. Bet to nevar iemācīties augstskolā, tas ir diendienā jāpraktizē. Dzīve ir daudz bagātāka, nekā mēs to varam aptvert.
-Jūsu bērni Zvanniekos pieredzēto spēja pieņemt?
Jā, visi bērni ir pieauguši un labi saprot, ka Zvannieki arī viņiem ir bijusi skola.
Agrāk saviem bioloģiskajiem bērniem skaidroju - ja nebūtu Zvannieku, mēs dzīvotu savā šaurā kapsulā. Zvannieki parādīja plašumu, cik neiedomājami daudz ir variantu, kāds var būt cilvēks. Ka nav labo vai slikto, ka skaistums ir arī dadzī. Tā veidojas iecietība un tolerance.
Es joprojām piedzīvoju grūtus brīžus, tomēr tajos apzinos: tā ir mana problēma, ja es kaut ko nesaprotu. Es otru cilvēku nenorakstu tikai tāpēc, ka viņu nespēju saprast. Otrs uzrāda manu nepilnību.
Bet, vai esat piedzīvojusi arī smagas vilšanās, kad ar visu savu sirdsgudrību kādas durvis tomēr neesat spējusi atvērt?
Bija periods, kad skaidri sev pateicu, ka esmu zaudētāja un neveiksminiece, jo mūsu iecere glābt mūsu bērnu mammas neizdevās. Ar pirmo māmiņu četrus gadus dzīvojām kopā, mums likās, ka viņa no alkohola ir atbrīvota. Kad mums šķita, ka viņa ir spējīga dzīvot patstāvīgi, ātri vien viņa krita atpakaļ bezdibenī. Tādu gadījumu ar pieaugušajiem cilvēkiem ir bijis daudz. Tad mēs sapratām, ka palīdzība bērniem un pieaugušajiem nav savienojama. Andreja Mediņa Bruknas stāsts ir saprotams - strādāt līdz bezsamaņai un lūgt. Tur nav vietas cilvēku iegribām. Bet mēs šeit esam ar bērniem, tāpēc mums ir daudz prieka un izklaides, bet pieaugušie tajā ienira kā savā neizdzīvotā bērnībā. Kad organizējām dzimšanas dienu mūsu pirmajai pieņemtajai meitenītei, par kuras māmiņu savulaik gribējām parūpēties, pati māmiņa prasīja: “Bet man dāvanas nebūs?” Viņa skatījās uz savu četrgadīgo meitiņu ar greizsirdību. Viņa man bieži teica: “Bet kāpēc tu viņu lutini, kāpēc tu ņem rokās? Lai viņa brēc!” Cita mamma par savu bērnu man teica: “Ko tu ar viņu ņemies? Neredzi, ka viņa ir debila?” Es visu saprotu, šiem cilvēkiem bērnības nav bijis, bet mēs pat kā komanda nevaram to piepildīt. Mums ir jāparūpējas par viņu bērniem. Jo bez mīlestības audzis cilvēks ir bīstams.
-Jūs redzat ne tikai vecāku nemīlestību, bet arī medaļas otru pusi: pie jums brauc arī pāraprūpētie bērni no inteliģentām ģimenēm, un arī viņiem ir lielas problēmas.
Bērniem ir jāļauj pieļaut kļūdas. Ja viņu iekšējais kompass grib piedzīvot kritienu, viņam ir jākrīt. Un tad atkal jāceļas. Kad esi no vienas bedres izrāpies, tu jau esi gudrāks saredzēt nākamo bedri… Bet tagad ir tik daudz jauniešu, kuri ir pasargāti no kļūdīšanās! Taču viņi savukārt krīt ļoti smagā garīgajā bedrē. Pie mums brauc jaunieši, lai atbrīvotos no destruktīviem pārdzīvojumiem, depresijas. Un, uz viņiem skatoties, domāju, ka viens no iemesliem ir tas, ka viņiem nav sakabes ar reālo dzīvi. Jo reālā dzīve ir stāsts par grūtību pārvarēšanu.
Mēs nedrīkstam bērniem potēt savas bailes. Mums Zvanniekos ir lozungs: “Turam acīs!” Ja vajag, ejam palīgā. Bet katra varēšana ir ļoti individuāla. Tas, ka tu domā, ka nevari, nenozīmē, ka tavs bērns nevar. Savulaik biju Altajā ar savu astoņgadīgo dēlu, un reiz nonācām pie stāvas kraujas, kur apakšā mutuļoja upe. Taka veda pa pašu kraujas malu. Pēkšņi es skatos: mans Mārtiņš ir jau krietnu gabalu priekšā! Un dzied: “Rāmi, lēnām, rām’...” Man likās: viņš taču nogāzīsies! Bet vienlaikus sevi mierināju: kamēr viņš dzied savu rāmi, lēnām, tikmēr viss ir labi. Mārtiņam gājiens pa kraujas malu nebija nekas!
Ir tāda Januša Korčaka grāmata Kā mīlēt bērnu. Tajā ir ietverta vērtīga doma, ka bērnam ir jāsatiekas ar bīstamām situācijām un grūtībām, jo tās viņu padara par dzīvotspējīgu cilvēku. Autors uzsver - bērnam ir tiesības arī uz nāvi.
Zvanniekos mums ir apziņa, ka viss ir Dieva rokās un ka esam Dieva aizsargāti pat tad, ja kāds mirst. Kā saka Juris - nav jau citur kur krist, mēs šā vai tā, bet visi iekritīsim Dieva klēpī. Ja nav šīs apziņas, cilvēks kļūst histērisks, jo visu laiku baidās.
*Visu bērnu vārdi ir mainīti.
