Lai gan tobrīd tā nelikās, tomēr pirms prognozētās došanās uz Latviju bija runāts un spriedelēts pamatīgi - par to, kā būs, ko darīšu, kur došos un ko ēdīšu, jo dzimtenē nebiju bijusi gadu. Tagad visam iecerētajam bija zudusi jēga un sparīgā plānu kalšana izrādījās vien tukšas runas. Biju sagurusi no tām. Sēdēju uz dīvāna, grīdas, gultas, pie galda. Klusēju. Čumošajā gruzīnu tirgū iepirkos, nesakot ne vārda. Pamanīju, ka iegādājos mazāk produktu, nekā ierasts. Klusiņām pārnācu mājās, noskūpstīju vīru uz pieres, sabužināju viņa matus. Tad izlaidu ar abām rokām cauri savam ērkulim un sāku noģist, ka spējā klusēšana, visticamāk, manā ikdienā nav parādījusies nejauši. Sāku vērot brīžus, kad nešķiedos ar enerģiju runājot. Tajos klusums ar maigu, tikko jaušamu kustību mudināja tam pievērt uzmanību.
Un pēkšņi man nebija šaubu, ka skolotājs ir klāt.
Kad pirmoreiz aptvēru, ka negribu ļaut klusumam izzust, sēdēju dīvānā un dzēru tēju. Bija agrs, rītausma blāvoja pār pilsētu, un es domās pārcilāju gaidāmos dienas notikumus. Tajā pašā laikā cieši izjutu, cik klusums ir klātesošs gan telpā, gan manī - ķermenī. Tas kā šūpuļdziesma silti ieaijāja manī nebijušu paļāvību, un es nevēlējos šo sajūtu zaudēt. Arī agrāk biju baudījusi klusuma svētsvinīgo, pat fiziski jūtamo plūdumu, taču nebija pieticis drosmes to turpināt - jo saule un mājinieki cēlās, darbi gaidīja, ēdmaņa bija jāgādā, dušā jāiet. Klusums pačibēja. Taču tagad jebkāda piepūle un pat skaļi izteikti vārdi - tostarp paskaidrojumi citiem, kas ar mani notiek, - šķita lieki. Man bija mans klusums, un ar to pietika. Todien pirms pusdienām uz papīra uzrakstīju: “Man ir ļoti labs noskaņojums. Priecīgs. Un tālāk balta diena.” Piespraudu lapu pie sienas kā atgādinājumu, ka klusuma efektu ir iespējams paildzināt. Tomēr visnegaidītākā bija atklāsme, ka tā biju es pati, kas, atsakoties no tik ierastas un šķietami nekaitīgas darbības kā runāšana, intuitīvi savā iekšienē biju atbrīvojusi vietu klusumam. Jaunatklātajā klusuma templī jautās tīrība, ko prasījās pasargāt, un vienīgais, kas bija vajadzīgs maniem klusuma randiņiem, biju es pati. Kad sāku prātot, ka klusumu savā ikdienā varētu ielaist biežāk nekā līdz šim, iezvanījās telefons. Nepacēlu, jo šoreiz izvēlējos dot priekšroku klusuma izjūtai. Novēroju, ka ķermenis nevis spēji saspringa, kā būtu noticis, ja mestos atbildēt zvanītājam, bet gan turpināja baudīt labsajūtu, - tā šķita laba ziņa.
Agrā pēcpusdienā iekārtojos uz paklājiņa istabas vidū. Tobrīd nevarēju izšķirties, kuru no iecerētajiem darbiem varētu padarīt vispirms, tāpēc nolēmu paņemt pauzi un paklusēt. Sēdēju un pievēru acis, kas, visu dienu raudzījušās uz āru, šķita sagurušas un tagad zem plakstiem atpūtās kā zem siltas segas. Jutu arī, ka ķermenis sāk kaifot, jo biju to apstādinājusi. Turpināju klusēt un ļāvu rumpim runāt. Ieklausījos tā signālos. Šaubu nebija - ķermenis gribēja atjaunot spēkus, nevis aktīvi darboties. Pēc stundas es sēdēju tā sauktajā gruzīnu pirtī - brīvdabas karstajā avotā pusstundas braucienā no mājām. Šāda rīcība līdz šim man nav bijusi raksturīga, jo allaž nevis atpūta, bet darbs bija pirmajā vietā. Ja nebūtu bijis mirklis klusuma, es, visticamāk, karsēšanos būtu atlikusi uz brīvdienām vai nezināmu nākotni. Kaut arī gadiem esmu pašnodarbinātā, atpūsties bez sirdsapziņas pārmetumiem tad, kad citiem skaitās darba laiks, ir bijis izaicinājums. Klusuma pauzes lika pamanīt, cik izteikta ir ķermeņa tieksme uz atjaunotni, neskatoties uz maniem vai apkārtējo ļaužu plāniem. Ja istabā trūkst gaisa, es atveru logu, neuzdodot liekus jautājumus. Arī ķermenis ir manas mājas, tāpēc parūpēties par to šķiet pašsaprotami. Tomēr līdz šim bijis grūti to izdarīt, jo ķermeņa patiesās vajadzības ne vienmēr tā uz ātro spēju uztaustīt. Kūkas, drānas un modes kliedzieni bļaustījās skaļāk par mana ķermeņa balsi. Bet sēdēt klusumā savā ziņā ir kā aizvērt priekškaru uz ārējo, materiālo pasauli. Palieku es, un nav nekā lieka. Tad arī sāku fiksēt, kā ir būt mājās - savā ķermenī. Kājas mēdza notirpt un mugura čīkstēt - kā jau gadās, kad mājās kādu laiku nav būts.
Klusuma pauzēs pamanīju, ka brīdī, kad mana elpa itin kā atdalās no ikdienas dzīves un tai raksturīgās elpošanas, notiek spēcīgs enerģijas pieplūdums. Sadzīviskā elpa, kā tagad aptvēru, bija trauksmaina. Klusuma ieelpas bija pretējas - tās bija dziļas un atslābinošas. Arī domu centrifūga galvā sāka mazināt apgriezienus, un likās, ka es nokļūstu ar spirgtu, gandrīz sataustāmu matēriju piepildītā telpā. Tas bija filigrāns un tik patiess dzīvības pulss, ka dažkārt no laimes acīs sariesās asaras. Tā, elpu pa elpai, klusums manā dzīvē sāka parādīties ne tikai tam īpaši atvēlētos momentos, bet vispār. Pamazām nāca gaismā, kāda esmu. Atklāsmes gan ne vienmēr bija glaimojošas. Biju piekasīga, prasīga, kā uzburta uz ārējiem vilinājumiem, un tas nebija viss. Klusēju un jutu, cik grūti būtu šīs īpašības atspēkot, tāpēc pieņēmu visu par sevi, un viss šķita taisnīgi. Pamanīju arī, ka manī ieslēdzies vērotājas režīms. Vērošana lieliski aizstāja runāšanu, un tās iespaidā attapos, ka tur, kur vēršu uzmanību, aizvirzās arī mans dzīvības spēks - tā tīrā manta, ko tik kāri biju tvērusi klusuma pauzēs. Kaut kā vairs negribējās nodoties ne virtuālajām lekcijām, kas solīja kaut ko uzlabot, ne telefonsarunām: “Nu, kā vispār iet?” Vēlējos piekopt harmonisku saskarsmi ar apkārtējiem, kaut agrāk es būtu pievērusi acis uz agresīvu vai manipulatīvu komunikāciju, jo tā bija ierasts kontaktēties. Tagad gribējās būt patiesai. Sāku teikt: “Oi, nē, paldies!” visam, kas varētu man negausīgi atņemt enerģiju. Nevarēju beigt brīnīties, cik elementāri tas ir. Jo vairāk nē izdabūju ārā no sevis, jo skaidrāk aptvēru, ka mans spēks nevis pazūd, bet vairojas. Galu galā es neizlikos par to, kas neesmu. Rezultātā vairs nevajadzēja bažīties, ka tikai kaut kas nenoiet greizi. Sāku pierast, ka varu justies atbrīvota un pacilāta un ka tāds, visticamāk, ir arī mans dabiskais stāvoklis.
Klusumam turpinoties, juka un bruka visas gastronomiskās koncepcijas pēc kārtas. Likās, it kā klusums būtu ieķēries virtuves galdauta stūrī un visu, kas atrodas uz galda, gribētu aizraut kaut kur prom. Līdzšinējie ēšanas paradumi un iecienītie produkti zaudēja aktualitāti. Pārtraucu lietot miltu izstrādājumus un vairs kā apmāta neblenzu uz smalkmaizīšu vitrīnām beķerejās. Vairāk ēdu dārzeņus un augļus, jo tie garšoja tikpat skaisti (vai pat skaistāk) nekā izskatījās. Novārītu ziedkāpostu, kartupeli vai svaigu gurķi un redīsu ņukāju iekšā kā pirmoreiz. Bieži jutos kā bērns, ko mamma piebīdījusi pie galda un ļauj tam ar ēdienu darīt visu, ko gribas. Izbaudīju būšanu pie galda komplektā ar nerunāšanu, jo tādā veidā devu zaļo gaismu rimtumam - vienam no iespaidīgākajiem klusuma efektiem. Pirms maltītes galvenais bija ērti apsēsties uz krēsla, nolikt abas pēdas stigri uz grīdas un likt smadzenēm saprast šādu patiesību: “Tā, paklau, tieši tagad nekur nav jāsteidzas, nekur citur nav būt, tāpēc vienkārši sēdi un ēd.” Kad tā biju ar sevi sarunājusi, spēju nodoties šim procesam pilnībā. Labi paēdu no mazumiņa, toties pilnīgāk aptvēru pārtikas garšu, struktūru un noskaņu. Mani allaž priecēja arī ēdamrīki - dāvanā saņemts sēņu nazītis un karotīte no bērnības mājām. Krietni saruka vēlme gatavot sarežģītus ēdienus, kaut gan līdz šim ēst taisīju uz nebēdu un mani iedvesmoja ilga ņemšanās pie plīts. Tagad pamanīju, ka laikietilpīgs gatavošanas process nogurdina, un es negribēju mocīties. Godīgi sakot, ļoti daudz kas no tā, kas agrāk bija uzmanības vērts, tagad tāds nelikās. Šķita, ka ir vairāk laika. Tas itin kā plūda vaļīgāk, padarot ikdienas soli vieglāku. Jau tas, ka piepildīt vēderu nebija tik svarīgi, būtiski atviegloja dzīvi. Pārtiku vairs nevajadzēja tik daudz, tāpēc to sagādāt un pēc tam tikt galā ar atkritumiem bija vienkārši. Neplānoti atvadījos no kaitinošām drēbēm skapī. Pamanīju, ka tās visas bija kodīgas, neērtas un sintētiskas. Līdzīgi kā pārtika, ko vairs nevarēju ieēst.
Piekopjot klusumu, aktīva komunikācija šķita nevietā, tāpēc brīžos, kad runāt tomēr vajadzēja, vēroju, kā to daru un kas notiek. Klusuma noskaņa saglabājās, ja nerunāju pārāk skaļi, bet ļāvu vārdiem plūst lēni un līgani. Ieturēju pauzes - arī garas... Iesākumā jaunā runas maniere šķita jancīga, jo bija kauns nerunāt. Taču aši vien pieradu, ka kopā ar citiem var runāt maz vai nemaz. Bija pat interesanti, jo tas ļāva apkārtējos ieraudzīt jaunā gaismā. Nešķita, ka kaut viens no viņiem - ne ziņkārīgā tirgussieva, ne nīgrais taksīša šoferis - vēlētu man sliktu, drīzāk tās bija manas iedomas. Sarunās vairs nevajadzēja ne iekarst, ne aizstāvēties, un es jutos necerēti labi. Neviļus sāku iemīlēt rāmo runāšanu pusbalsī. Nācās aptvert, ka, ja būtu turpinājusi komunicēt pa vecam, cītīgi virinot muti un beigās piekūstot, aizvien “veiksmīgi” slēptos no savas patiesās balss. Klusums ļāva izprast, cik ļoti alkstu izpausties iejūtīgi pret sevi, un tas nelikās untums. Zuda arī vajadzība kādam lūgt atļauju vai piekrišanu. Agrāk es, visticamāk, būtu izgāzusi lērumu enerģijas, sūkstoties, piemēram, par zāles pļāvēju: īstenībā zem mūsu logiem skaļi rūcoši pļāvēji ir pat divi un zāles nemaz tik daudz nav - tikai daži zaļi pudurīši betonētajā pilsētas laukumā. Tagad man pielēca, ka gaidīt, lai apkārtējā pasaule sāktu griezties pēc mana prāta, ir augstprātība.
Mājās tā arī neiedibināju nekādu klusuma režīmu, jo tas radās pats. Tā kā es vairāk klusēju, arī vīrs vairs nerunāja tik daudz, un noskaņa mājās bija rimtāka nekā parasti, kaut televizora arī iepriekš mums nebija un radio klausījāmies reti. Bieži vien tieši es pati biju pirmā, kas aizmirsa, ka tagad klusēju. Parasti izteicu pāris nesakarīgas, pēkšņi prātā ieskrējušas frāzes, bet, pamanot vīra izbrīnā ieplestās acis, sāku smieties, bieži vien līdz asarām. Manuprāt, tā klusums mācīja no jauna mīlēt sevi, savus tuvākos un pasauli. Bija forši izsmieties un samīļoties, jo vārdu pārpildītajā ikdienā tā tik ļoti bija trūcis.
Bija pagājis mēnesis. Kad jau likās, ka klusums manā labā ir darījis gana daudz, es sāku justies draņķīgi. Nekas neapmierināja. Dzīve, kādu biju sākusi dzīvot klusumā, nešķita laba - gribējās to aizstumt kaut kur tālu prom no sevis, taču kaut kas urdīja tā nedarīt. Tā nu es sēdēju tai pašā dīvānā, kurā pirmoreiz izjutu vēlmi pievērsties klusumam, un atskārtu, ka manī atdzīvojas šabloni par to, kā būtu labi dzīvot, un tie, protams, bija pretrunā ar to, kā tagad uzvedos es. Gribējās sevi šaustīt par to, ka nekādi neatbilstu plaši tiražētajiem modeļiem par laimīgu dzīvi, piemēram, man nebija ne džipiņa, ne privātmājas, pie kuras to noparkot. Klusumā sēžot un to visu apdomājot, sanāca smiekli. Sapratu, ka, tieši pateicoties šīm iedomām, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, esmu sev apnikusi līdz tādai pakāpei, ka ir neizturami. Taču tas nebija trieciens, tas bija atvieglojums, kas tagad izspruka ārā kopā ar smieklu čalām. Aptvēru, ka, jā, manī ir kaudzēm stereotipu un pieņēmumu, kas maisās pa kājām, taču būtībā man nekas nekaiš un tāpēc vien, ka reizēm man patīk bezmērķīgi klaiņāt, neko nedarīt un skatīties debesīs, nevienam nekas nav jāpierāda. Atminējos vairākas epizodes no pagātnes, kad biju pietuvojusies līdzīgam atzīšanās momentam, taču tad vienmēr ar kādu papļāpāju, nopirku kādu jaunu drēbīti, un iepriekšējā dzīve, kas ietvēra pārmetumus, žēlošanos un neticību, varēja turpināties. Arī tagad dzīve turpinās, taču tā nebūt nav tāda, kāda bijusi līdz šim. Nezinu, vai to var pateikt no malas, bet iekšēji jaušu klusu un gaišu skatu gan tagadnē, gan nākotnē.
Pie sienas esmu piespraudusi vēl vienu lapu, uz kuras ar lielajiem burtiem esmu uzrakstījusi: “ES VAIRS NEIEŠU ATPAKAĻ.”
Pirms vairākiem gadiem es sakārtoju māju pēc konmari (Marijas Kondo) metodes. Toreizējā dzīvoklī vairs nebija palicis sevišķi daudz mantu un mēbeļu, un es atjēdzos, ka man jādodas prom - vecais mājoklis man vairs nederēja, jo es jutos gatava kam jaunam, pat nezinot, kas tas būs. Ar klusumu ir līdzīgi - izgaismojot vecos domu un paradumu modeļus, tas iekustina svaigam sākumam, kaut gan konkrēti nesaka priekšā, uz kurieni tas tevi ved. Mājas kārtošanas gadījumā atmoda notiek materiālajā plānā, bet klusuma revolūcija izteiktāk risinās iekšējā pasaulē. Atdzīvojas sajūtas, un arī apkārtne šķiet tāda kā mirdzošāka. Nav jau tā, ka es vairs neredzētu piemēslotas upes vai izkāmējušus suņus. Tāpēc jo sevišķi būtiski liekas sajust skaisto: saklausīt upes guldzošo plūdumu un pamanīt suņa slapjo purniņu. Klusums rāda visu, kā ir, un, šķiet, māca arī to pieņemt. Nekas vairs neliekas nepareizi. Neprasās slēpties aiz kaut kādiem vārdiem vai atrakstīties, jo saprotu, ka ik vārdam ir svars un ik vārds kaut kur ved. Top skaidrs, ka ar vārdu var radīt. Un aktuāls kļūst jautājums, vai man vispār ir, ko teikt? Šodien, ejot cauri tirgum, apstājos, jo mani piesaistīja cauri jumtiņu un saulessargu mudžeklim izspraucies saules stars, kas izgaismoja kādu augļu stendu. Es vēlējos šo skatu izbaudīt un pievērsties tam, tāpēc savam ceļabiedram, kurš nesaprata, kāpēc pēkšņi stāvu kā iemieta, paskaidroju: “Es skatos.” Man bija, ko teikt, un tas bija svarīgi. Dzīve sastāv no mirkļiem, kas patiesībā nav nebūtiski, un arī sarunā daudz ko izsaka pat šķietami parasti vārdi. Ikvienā “Labdien!”, “Paldies!”, “Laimīgi!” var iekodēt spēcīgu laba vēlējumu. Kad izbeidzas vēlme runāt virspusēji, rodas liela vēlme darboties no tīras sirds.
Pēc ilgāka pārtraukuma manās mājās skan džezs, bet klusums tik un tā nepāriet.
