Pateicība maniem vecākiem un slimnīcas medmāsiņai par iedoto vārdu Dace, kas veidoja manas identitātes spēku. Dace savas izjūtas, pieredzi ir izdzīvojusi godam, un sūtu pazemīgu pateicību, mīlestību it visā, kas piedzīvots.
Pateicībā par jaunā vārda izvēli un pieņemšanu esmu priecīga skanēt vārdā Kamēlija. Protams, kādam es vienmēr būšu Dace. Arī sev. Jo manī bija, ir un būs Daces dzīves pieredze. Caur to Kamēlija dodas tālāk pieredzēt.
Gadiem ejot, biežāk un biežāk pārcilāju un tulkoju savas izjūtas un attiecības ar vārdu Dace. Šeit nav runa par labu vai sliktu vārdu. Pats par sevi arī vārds Dace ir skaists un spēcīgs vārds, taču vienmēr esmu sajutusi sevī to neērto izjūtu daļu, kas man jāpieņem, jāpierunā sevi sadzīvot ar kaut ko, kas nav mans. Esmu mēģinājusi dažādi sadzīvot ar savu vārdu, domājot, ka tā ir mana kaprīze. Impulsu mainīt vārdu devuši vairāki dzīves notikumi. Vienā telpā, klasē, kolektīvā esam sešas Daces. Pārpratumi, kas radušies, ka Latvijā esam trīs Daces Straumes. Ir saņemtas elektroniskas un atsūtītas pasta vēstules, kas adresētas citai Dacei Straumei. Impulsu deva mana radošā mūzikas pasaules attīstība, kas atvēra ideju par skatuves vārdu. Arī to savās izjūtās, notikumos, zīmēs meklēju ilgi, bet neatradu. Vairākus gadus dzīvoju starp pieņemšanu, sadzīvošanu kā Dace un izjūtu - kas tad es esmu, ja ne Dace? Visbeidzot manas mammas stāsts par meitiņu, kura piedzimusi un saslimusi, nonākusi slimnīcā bez vārda. Medmāsiņa mammai saka: “Tāda slimīga meitenīte. Iedosim viņai vārdu Dacīte!”
Tāds iekšējs konflikts, kuram dzīves laikā it kā nepievērs uzmanību, bet tomēr pievērs. Tas ir kā akmentiņš, kas iekritis kurpē un berž arvien vairāk. Iet kļūst arvien neērtāk.
Es samierinājos, paļaujoties plūst dzīves notikumu straumē. Skolotājs atnāk tad, kad skolnieks gatavs. Tā arī notika. Es jutu, ka jau kādus divus gadus dzīvē staigāju kā pa plānu ledu un ilgi tā nevarēs, plīsīs, kritīšu, sāpēs. Bet bailes, pieķeršanās, sevis nemīlēšana, vēlamā padarīšana par esošo, citu, nevis sevis glābšana uzvarēja. Es līdz galam neapzinājos, kam mani gatavo dažādu manu dzīves sfēru sabrukumi šajā dzīves posmā. Visums bija sagatavojis vairākām jaunās dzīves pārmaiņām uzreiz, kas tik veiksmīgi sakrita ar sen loloto un negaidīto. Lai nav viens pēc otra dažādi neparedzēti pārslēgumi, kas prasīs garāku laiku ego sāpēm, neērtībām, notika vairāki notikumi uzreiz. Sāpēja visdziļāk no visām manas dzīves sāpēm. Bet apbrīnojami ātri mani pārkārtoja Visumā, uz Zemes notiekošais, manu sirds cilvēku mīlestība, atbalsts un zināšanas, kuras tikai tagad apzinājos savas sirds telpā. Tas izskaidroja atbildes uz visiem prāta uzstādījumiem, jautājumiem un sirds sapņiem. Tagad atskatoties, tā ir bauda būt īstai. Ar lielu, strauju ātrumu krist kā piltuvē. Tu jūti, ka krīti, bet nekur neatduries. Brīvajā neziņas un paļaušanās kritienā. Jo mani nes Zemes mīlestības spārni, kur es jūtos pa īstam brīva no visa, kas nav bijis mans. Sajusties savā esībā, it kā viss vecais ir nonullējies, lai sāktos manas jaunās pasaules apzinātā radīšana.
Kā man iedeva vārdu Kamēlija? Tas notika uz dzīves notikumu sliekšņa, kur vienā puse slieksnim bija piemeklējušas nojaustās sāpes un otrā pusē jau bija iedots ceļš ļauties nezināmajam, svešajam, neatpazīstamajam. Strīdējos starp vēlmi turēties pie vecā un dot jau ceļu iet pa jaunam. Notikumi bija aicinājuši mani apstāties, lai es neietu pa veco ceļu. Satraumēju kāju, kas neļāva man iet pa vecam, bet iedeva laiku sākt iet sevī un pa jaunam. Es paklausīju un tad nepaklausīju. Par to iedeva man mācību caur dziļākām sāpēm. Ja jau caur iepriekšējām nesapratu, tad atkārtojums nāk kvadrātā vai kubā. Labi, ka esmu dzīva un tagad gan visu sapratu. Jau drīz nakts sapnī bija spilgtu, harmonisku izjūtu stāsts par divām man nezināmām dāmām vārdā Kamilla un Amēlija. No rīta runājoties ar sevi klausījos, kā manī atbalsojas šis sapnis. Tulkoju un nebiju vienaldzīga pret šo informāciju. Pēc dienas es atstāstīju sapni draudzenei Ievai, sakot, ka es laikam esmu Kamēlija. Izsakot pirmo reizi šo vārdu, tā brīža izjūtas nevarēja sajaukt ne ar ko citu. Tā bija tā pārliecināto izjūtu, vibrāciju ziņa, kas mani it kā atmodināja. Es samulsu. Ieva teica: “Tu dzirdēji, ko pateici, un tu izskaties tagad pilnīgi cita!” Tā Ieva kļuva par krustmāti vārdam Kamēlija.
Gāja dienas, klusībā saucot sevi šajā vārdā. Vēroju savas izjūtas, zīmes, sapņus. Sāku pastiprināti meklēt un atrast vārdu skaidrojumus, izcelsmes, numeroloģiju. Katra saņemtā informācija atbalsojās manī kā zvans, kas pārliecināti aicināja nākt mājās. Vēl dziļāk pie savas būtības un patības. Tulkoju gan vārdu Dace, gan Kamēlija. Un tas bija tik izzinoši interesants atbilžu ceļš, kurā izgaismojās, ka Dace savu ir apguvusi un laiks realizēties Kamēlijai.
Tieši desmit dienas pirms dzimšanas dienas es saņēmu priekpilno ziņu, ka esmu Kamēlija. Sirds ballīte izdevusies. Svinam dzīvi, kurā notiek brīnumi. Tik ļoti izdzīvoju, kā mainās manas būtības vibrācijas, kas pievelk vai atstumj manus notikumus, cilvēkus, izvēles. Skaista un vērtīga pieredze. Man tikai ziedēšana prātā!
Esmu pateicīga vecākiem, meitai, brālim un saviem izjūtu draugiem par pieņemšanu mana vārda pārmaiņu izvēlē. Jūsu atbalsts man ir ļoti nozīmīga mīlestība, kurā es augu kā cilvēks. Katru reizi, kad jūs mani nosaucat par Kamēliju, manī atsaucas mīlestības piepildījuma, pārliecības, patiesās esamības vibrācija par visiem 1000 procentiem. Caur jums es jūtos pa īstam es pati. Man patīk viss, ko es jūtu!
Vārds ir cilvēka dzīvības un identitātes enerģijas kods. Rota. Mantra dzīves garumā. Godīgi atzīt sava vārda un būtības saskaņu vai nesaskaņu ir būtisks cilvēka dzīves izjūtu kritērijs. Tas rada vieglumu, baudījumu, piepildījumu vai gluži otrādi - pieciešanu visas dzīves garumā. Saskaņa vai nesaskaņa ar savu vārdu ir enerģija, kuru tu nēsā sevī visu dzīvi.
Vārds ir attiecības manī, kurās mēs sadarbojamies viens ar otru. Tās ir skaņas, kuras atpazīstam, sadzirdām čukstos un starp simtiem trokšņu. Vārda vibrācijā mēs iztaisnojamies vai saraujamies, atdzīvojamies vai paslēpjamies, izdaiļojamies, lepojamies vai kautrējamies, sadziedam, sadejojam vai esam pieklusināti dzīves garumā.
Vārds ir izvēle, pieņemšana un dzīvošana. Visas šīs attieksmes mēs varam ietekmēt paši. Savā izvēles brīvībā. Lai arī vienīgais, ko mēs sākotnēji neizvēlamies, bet neapzināti pieņemam, ir vārda izvēle. Vēlāk, apzinoties sevi savā identitātes būtībā, mēs esam brīvās attiecībās it visā, ko izvēlamies. Būt vai nebūt. Pieņemt, pielāgoties vai izdarīt izvēli par labu sev, savas dziļākās būtības patiesākajām izjūtām. Vārds ir un nav mūsu izvēle.
Katram cilvēkam ir sava vārda un uzvārda vēsturiskais faktu, notikumu stāsts. Ir paša vārda nēsātāja izjūtas, attiecības ar saviem vārdiem. Visbiežāk tie mums ir divi, un cilvēks pa vidu tiem ir kā līdzsvara radītājs. Vai kādam no abiem vārdiem ir lielāks svars vai nozīme? Domāju, ka starp tiem arī ir būtiskas attiecības kā starp vīrišķo un sievišķo. Mūsos caur mūsu vārdu, uzvārdu dzīvo to savstarpējās attiecības un mūsu pašu attiecības ar vārdiem, uzvārdiem. Tā ir kā mūsu esības trīsvienība, kvadrāts vai daudzstūris: attiecības ar savu(-iem) vārdu (-iem); attiecības ar savu (-iem) uzvārdu (-iem); attiecības ar savu cilvēcisko būtību.
Uzvārdi jau paši par sevi arī ir vārdi. Mana astoņgadīgā draudzene Amēlija par uzvārdu teica, ka tas ir pavārds. Kāpēc uzvārds? Vai uzvārds ir uz vārda? Vai aiz vārda - aizvārds? Vai pavadonis vārdam? Vai kāds no viņiem abiem ir svarīgāks? Vārds vai uzvārds? Abi ir pašpietiekami, neatkarīgi. Kuram garāks mūžs? Kur katram sākums? Vai tie var viens bez otra? Vai cilvēks var bez viena vai otra? Var un nevar. Cilvēks vai vārds piešķir viens otram nozīmi būt tam, kas esam?
Svarīgi būt tajos līdzsvarā. Cilvēks ir pa vidu starp vārdu, uzvārdu un savu būtību. Kā līdzsvara radītājs.
Uzvārdi ir kā mantojumi, kurus nododam, caur kuriem turpinās saknes, caur kuriem pārņemas un krustojas dzimtu raksti. Dzimtu saknes. Tas ir interesanti, kuri uzvārdi piedzimst un pārliecināti dzen saknes, paliekot ilgtermiņā. Tas pieņem pie sevis citas saknes un pieņem citus pie sevis. Bet ir uzvārdi, kuri piedzimst, lai mainītos, lai atļautu, pieņemtu iedot sevi citiem. Esmu bagāta savā uzvārda Straume straumē plūst un būt radīšanas kustībā.
Iekšēju izjūtu atsaukšanās, kad katram tas dod ko savu. Patikšanu vai nepatikšanu. Cik viegli, grūti vai ērti, neērti ir pieņemt citus uzvārdus, vairāk izjūt sievietes. Ko izjūt vīrieši, pasniedzot savu uzvārdu izredzētajai? Tā arī ir interesanta tēma.
Uzvārda maiņa mūsu dzīvē ir atpazīstams un ne tik uzmanību piesaistošs, apspriežams brīdis. Parasti tikai diskutē, kurš kura uzvārdā pārsaukts? Vārda maiņa izraisa lielāku sabiedrības vilni izteikt viedokli. Protams, arī es izdzīvoju pārdomas, kā reaģēs mani vecāki, meita. Bet pats galvenais - vai šis ir manas sirds lēmums?
Esmu dzirdējusi vairākus stāstus par cilvēkiem, kas uzdrošinās iedziļināties un runāt par savu vārdu saskaņu vai nesaskaņu ar sevi. Sarunu statistika rāda, ka saskaņa ar vārdu ir tiem cilvēkiem, kuriem vārdus iedevuši vecāki, bet nesaskaņa - tiem, kuriem vārdu iedevušas citas personas.
***
Pieredze rāda, ka vārda maiņa juridiski ir ērtāka nekā uzvārda maiņa. Viss ir skaidri noteikts ŠEIT.
Tas ir ērti izdarāms attālināti. 30 dienu laikā pēc tam, kad stājas spēkā lēmums par atļauju mainīt vārdu, iesniedz lēmumu Pilsonības lietu pārvaldē.
Jārēķinās ar pases, ID kartes, autovadītāja apliecības, bankas norēķinu kartes maiņas izdevumiem.
