-Ilze, atzīšos, es esmu no tām, kas uzskata, ka sieviete nevar būt vienlīdz stipra visās frontēs: izcila vadītāja, rūpīga mamma, mīloša sieva. Lūdzu, apgāz manu teoriju, kā tev tas izdodas?
Receptes nav. Pirmkārt, ir lietas, kas vienkārši notiek, kas tev tiek dotas kā iespējas, tu nokļūsti tādā kā krustojumā, kur izdari izvēli - mēģināsi vai atturēsies. Es esmu no tām (un to apliecina arī mans eneagrammas tips), kura vienmēr izvēlēsies pamēģināt. Tas nozīmē, ka es ļoti reti iespējām saku “nē”. Bet jābūt drošības izjūtai, jo āliņģī es gluži nelēkšu. Ja es nolemju lēkt āliņģī, tad pirms tam patrenēšos būt aukstā laikā un ūdenī, pavērošu, kā mans ķermenis uz to reaģē, noskaidrošu, kur tas āliņģis izcirsts, kas to izdarījis, vai tur ir droši. Pirms lēkšu - izpētīšu. Otrkārt, man ir ļoti stipra pārliecība, ka viss ir atkarīgs no pašas, angliski ir teiciens - it’s up to you. Jebkurā jautājumā viss ir atkarīgs no manis pašas. Ja es esmu nolēmusi, ka gribu ģimeni un karjeru vienlaicīgi, tad no manis pašas atkarīgs, kā es to organizēju. Man patīk izmantot piemēru par svešvalodu apguvi: ja tu gribi iemācīties jaunu valodu, visticamāk, tas būs grūti, bet no tevis atkarīgs, kā to dari - vai ņem privātskolotāju, vai apmeklē grupu nodarbības, cik bieži to dari, vai attīsti to tālāk, piemēram, klausies mūziku tajā valodā, skaties filmas ar subtitriem, ceļo, respektīvi, ir tik daudz iespēju, kā pamazām sevi “iedzīvināt” konkrētajā valodā un tā to iemācīties. Ar to es vēlreiz gribu uzsvērt - tikai no tevis pašas tas viss atkarīgs. Un, treškārt, nevajag iet ar padomju sievietes lozungu - ar izkapti rokās un lakatiņu galvā - , ir jāizmanto palīdzības un atbalsta mehānisms. Nevajag tēlot varoni, ka visu vari viena. Vajag ļaut citiem cilvēkiem palīdzēt, kaut vai vecvecākiem, un, ja ir iespēja un rocība, algot auklītes, kuras tev patīk, kurām uzticies. Man šī atbalsta sistēma vienmēr bijusi spēcīga, un neesmu kautrējusies to izmantot. Jo mans darbs paredz biežu ceļošanu, es neesmu bijusi katru vakaru mājās, bet skatos uz saviem bērniem - viņi ir smaidīgi un pozitīvi, tātad es kaut ko esmu darījusi pareizi. Manuprāt, viss ir iespējams, pateicoties šiem trīs vaļiem: sakritībai, pašas ieguldījumam, atbalsta sistēmai. Protams, ja gribi būt klāt visos bērna treniņos un katru vakaru pati dziedāt šūpuļdziesmiņu, tad skaidrs, ka tev nevar būt darbs, kas paredz biežu ceļošanu. Būtiski, kā tu sirdī to jūti, - cik vari arī pati palaist. Man šķiet tā rodas pat dziļāka saikne, ka jau no mazotnes uzticies bērnam un cilvēkam, kurš viņam līdzās, ik pēc trīs minūtēm nezvanot un nekontrolējot.
-Tu esot struktūru cilvēks, tas droši vien palīdz.
Kā kurā situācijā. No vienas puses, tas ieliek tādā kā rāmī, palīdz saplānot savu un citu laiku, salikt visas palīdzības sistēmas vienā grafikā, lai visi zina, kad kuram kur jābūt. Jā, man ir tāds grafiks. Bet, no otras puses, tas var novest arī otrā grāvī, jo dzelžainais grafiks vienā brīdī ļoti nogurdina. Tāpēc jābūt kontrastam - periodam, kad ļaujies kaut kam spontānam. Tāpēc atvaļinājums man ir bez plāna, kad ir vienalga, cikos celies, kur ej, ko dari.
-Auto nozarē strādā 20 gadus - kopš 20 gadu vecuma. Tas bija apzināts lēmums vai nejaušība?
Es mācījos Igaunijā [Ilze studēja Tallinā Starptautiskajā Konkordijas universitātē - red. piez.], un tas bija viens no brīžiem, kad nokļūsti pieminētajā izvēļu krustojumā. Es sāku strādāt autobiznesa uzņēmumā, un man palaimējās ar ļoti labu darba devēju. Tālāk tas aizgāja gluži kā pa ķēdīti, jo turpināju saņemt piedāvājumus no citiem šīs nozares pārstāvjiem. Tā neplānoti autonozare kļuvusi par manu sfēru, neredzu nepieciešamību kaut ko mainīt, jo man ļoti patīk, šī ir dinamiska vide ar daudziem izaicinājumiem. Viss mainās, arī tehnoloģijas, šobrīd esam iegājuši elektromobiļu laikmetā, kas autoražotājiem ir pavisam cits biznesa formāts. Es esmu ieņēmusi dažādas pozīcijas dažādos vadības līmeņos, man nav bijis garlaicīgi, man patīk vēl aizvien. Piekrītu teicienam - ja tev nav sajūta, ka vajag no darba atvaļinājumu, esi īstajā vietā. Man tā ir. Darbs aizņem lielu daļu mūsu dzīves, tāpēc ļoti svarīgi, lai tas patiktu. Man ir būtiski redzēt un sajust, ka esmu noderīga, ka no tā ir kāda jēga, man kā vadītājai ir prieks, ka darbinieki atzinīgi novērtē darba vidi, uzņēmuma kultūru, to, kā rūpējamies par viņiem.
-Lai rūpētos par citiem, svarīgi pirms tam parūpēties par sevi. Tu tikko esi atgriezusies no retrīta, kas liecina, ka to dari. Cik liela nozīme tavā dzīvē ir meditācijai?
Reizi pusgadā man vajag aizbraukt uz dabas jeb SoulCraft retrītiem Lūžņā, klusuma Stacijā pie Litas Rubenes [intervija ar Litu Kā Būt Laimīgai 2020. gada ziemas numurā - red. piez.]. Jo tas ir veids, kā trakajā dzīves skrējienā apstāties un mācīties to ļaušanos. Agrāk man tas nebija tik būtiski, aktuālāks bija skrējiens, nevis apstāšanās. Ja godīgi - es to vispār nemācēju. Bet tagad to mācos, pateicoties savam draugam Jānim. Viņš māk dzīvot lēnāk, apzinātāk, un rāda to arī man. Tā taču saka, ka dzīvē viss notiek tā, kā jānotiek, un satiec tos cilvēkus, kas jāsatiek, jo Jāņa ienākšanu savā dzīvē uzskatu par Dieva svētību, jā. Ja es neapstātos, sekas varētu būt... ļoti bēdīgas. Ne tikai fiziski, bet arī mentāli. Tāpēc es šobrīd mācos apstāties, izbaudīt mirkļa burvību un nestresot, ja kaut kas nesanāk vienā dienā. Jo patiesībā ļoti maz ir tādu lietu, ko nevarētu izdarīt arī rīt, paskatoties ar “svaigu aci”. Tu vari braukt uz notikuma vietu ar ātrumu 90 km/h un visu laiku būt stresā, ka nokavēsi, bet vari arī braukt čilliņā, uzliekot fonā foršu mūziku - emocionāli sevi mierīgi noskaņojot, jo tāpat neko nevari mainīt. Tu nevari braukt ar 150 km/h, jo tevi ne tikai apturēs policija, bet tas apdraud gan savu, gan citu dzīvību. Šī loģika man patīk - galapunktu sasniegsi tad, kad sasniegsi, atšķiras tikai - kāds būsi.
-Pirms teju diviem gadiem intervēju Kristīni Virsnīti, kura tobrīd bija nofilmējusi sava raidījuma pilotsēriju ar tevi, bet televīzijas ēterā to neparādīja, jo saruna bija pirms Mārtiņa aiziešanas, tāpēc jūs tikāties vēlreiz. Vai tas ir pārāk skaļi teikts, ka tās bija divas dažādas Ilzes, kas tika intervētas?
Katrs notikums mūs izmaina. Jo spēcīgākas emocijas, jo lielākas izmaiņas. Notikušais ar Mārtiņu bija briesmīgs pārdzīvojums, tāpēc domāju, ka esmu gan. Caur šādu sāpīgu pieredzi pats labāk izproti, kā dzīvē pietrūkst, lai varētu atrast līdzsvaru. Mans padoms agrākajai Ilzei būtu bijis: pavērot sevi, dot sev laiku, atvēlēt vietu pašizaugsmei, pirms notiek kas tik sāpīgs, kas piespiež to izdarīt. Kad viss ir labi, tad jau to nedarām - vismaz es nedarīju, mēs abi ar Mārtiņu bijām ļoti skrejoši, ļoti darbīgi. Būtu bijis vērtīgi, ja es līdz tam būtu nonākusi bez šīs traģēdijas. Esmu sapratusi, ka prioritāšu sarakstā pašai sevi jāliek ļoti augstu, jo neviens cits to nedarīs. SoulCraft jautājumi, ko tev uzdod pirms došanās mežā, kur nav nekādu traucēkļu, kas novērstu uzmanību, palīdz izzināt, kas tev ir vajadzīgs, ko tu gribi ar savu dzīvi izdarīt, kas tev ir svarīgs, kas ir tava dzīves jēga. Būtiski veidot dialogu ar savu iekšējo būtību. Iespējams, atbildot nonāksi pie tās pašas dzīves, kas ir tagad, bet vismaz apzinātāk.
-Kā tev tas praktiski izpaužas - likt sevi augstā vietā?
Es vēl tikai mācos. Bet ļoti labas ir ikdienas prakses, vienalga, lai kas tas būtu - meditācija, deja no rītiem, pastaiga, randiņš ar sevi -, un tās jāieliek kalendārā. Mana terapeite, šo lasot, smietos, jo nemelošu, ka pat tad, kad kalendārā atvēlēts laiks sev, esmu to ignorējusi, jo darba sapulce šķitusi svarīgāka. Un tad sev saku: “Ai, rīt.” Bet rītdienas grafikā tas pat nebija ielikts, tātad - tas nenotiek. Vienmēr nesanāk, bet, manuprāt, pirmais lielais solis ir apzināšanās, ka to vajag, otrais - to izdarīt kaut reizi, trešais - darīt to regulāri. Es esmu starp otro un trešo.
-Tu esi atradusi savu īsto terapeiti? Jo senākā intervijā lasīju, ka divas reizes mēģināji, bet neradās kontakts. Kāpēc tev tas šķita svarīgi, jo citi padotos, sacīdami, ka psihoterapija nekam neder.
Es mēģināju trešo reizi, jā, tomēr atkal esmu nulles punktā, jo terapeite ieteica meklēt cita virziena pārstāvi. Atrast ikdienas terapeitu joprojām ir manā to do sarakstā. No pieredzes varu teikt, ka sarunu spēks ir neaizvietojamas zāles, vienalga, vai tās ir ģimenes lokā, kad sakāt viens otram labas lietas, vai partnerattiecībās, kad esat atklāti viens ar otru (un ne vienmēr man tā ir bijis), bet terapeits ir profesionālis, kuram ir pieredzes portfelis ar zināšanām, kurš spēj vienu vai otru situāciju izskaidrot tā, lai es nesajuktu prātā, parādīt, kā to izdzīvot, jo es nezinu visas tās daudzās iespējas, es neesmu to mācījusies, tāpat to nav darījuši arī mani draugi. Es noteikti esmu par speciālistu iesaistīšanu krīzes situācijās, jo es, piemēram, nezināju, kā pareizi runāt ar mazu bērnu par nāvi, kā izskaidrot, ka tētis vairs nekad neatnāks. Man šķiet, nevajag pašiem eksperimentēt, labāk to uzticēt profesionālim. Jau pirmajā nedēļā ar piecgadīgo dēlu bijām Īslīcē pie SOS ģimenes centra psihoterapeites, braucām divreiz nedēļā, un viņa fantastiski tika ar to galā. Tāpēc mans viedoklis ir, ka terapija palīdz, noteikti.
-Bet draugi tev arī ir daļa no atbalsta mehānisma?
Ar to man ļoti paveicies. Arī pēc Mārtiņa nāves tas bija ļoti spēcinošs atbalsts - gan fiziski, gan garīgi -, jo es nevienā brīdī nejutos viena. Draudzenes teju divus mēnešus pie manis uz maiņām nakšņoja. Man draudzība ir ļoti svarīga. Jā, tas atkal prasa laiku, nekas nenotiek pats no sevis, bet... negribas lietot vārdu filtrēt, ir būtiski izsvērt, kuras attiecības tev patiešām ir svarīgas un kuras vairāk ir ķeksīša vai vajadzības, snobisma, pieraduma pēc. Manuprāt, šis laiks, kad bijām viens no otra mākslīgi šķirti, izgaismoja, ar kuriem cilvēkiem tiešām vēlies palikt tuvā kontaktā, un tad atradīsi jebkādus veidus, kā to izdarīt, un ir draugi, kurus varbūt tā dēvē, bet viņi vairāk ir paziņu līmenī. Arī draudzībā svarīgs godīgums pašam pret sevi un spēt kādreiz pateikt nē, kad redzi, ka bez tā var iztikt. Lai gan aizliegums tikties ar draugiem noteikti bija viens no lielākajiem pārdzīvojumiem pandēmijas laikā.
Man ir ļoti raiba draugu publika - gan draudzene kopš bērnības, gan universitātes draugi, gan draugi, kuri iepazīti, pateicoties Mārtiņam. Manā meiteņu kompānijā ir pārstāve no katra dzīves posma, ļoti priecājos, ka viņas arī savā starpā sadraudzējušās. Mēs ar labāko draudzeni sēdējām vienā solā, un arī tagad, 40 gadu vecumā, viņa ir mana labākā draudzene. Tā ir Dieva dāvana.
-Kāpēc sievietei vajag draudzenes?
Sieviešu enerģija ir unikāla un ļoti spēcīga! Par to pārliecinos arī retrītos, esot kopā ar citām, svešām sievietēm. Kad savijas viss kopā - spēks, maigums, atklātība -, rodas kas tik maģisks, ko nekas nevar aizstāt. Mēs maināmies, esot tikai starp sievietēm.
-Ja runājam par sievietēm un enerģiju - mēs varam daudz ko mācīties, bet mūsu kodolu veido dzimtas sievietes.
Mēdzu teikt, ka man ir divu kontrastainu sieviešu tēlu kombinācija - spēcīga sieviete oma, kura devusi spēju izdzīvot jebkuros apstākļos un no kuras esmu mantojusi īpašību tikt ar visu galā, tandēmā ar ļoti maigu, mīļu un visu pieņemošu mammu.
-Tas varbūt izklausīsies pēc ezoteriskām muļķībām, bet es esmu domājusi, vai tieši tām, kurām piemīt šī spēja - tikt ar visu galā -, dzīve arī neuzliek vislielākos pārbaudījumus?
Iespējams. Ja es tagad varētu atgriezties savā bērnībā, gribētu omītei brīžiem teikt: “Nenes tos maisus, ļauj opim.” Tā vēlme visu izdarīt pašai ir kaut kur dziļi iekšā iebūvēta. Un arī to es tagad mācos, it sevišķi pēc traģēdijas apzināti ļāvos cilvēku palīdzībai. Jo nav jēgas censties visu izdarīt pašai. Nav. Tagad, esot jaunajās attiecībās, ļoti izbaudu, ka man palīdz, un es tam ļaujos. Varbūt ne vienmēr sanāk, jo tas instinkts man piemīt.
-Tev ir labas attiecības ar mammu, ar kuru ir tradīcija iet kopā uz klasiskās mūzikas koncertiem, tu kop attiecības ar draugiem. Gribas teikt, ka esi tāda attiecību... meistare. Turklāt lielisko projektu atslegas.tv radīji kopā ar Mārtiņa dēliem. Vai tev ir kāds padoms, kā izveidot tādas attiecības?
Visās attiecībās bijušas gan grūtības un pārdzīvojumi, gan krīzes, ne jau visu laiku viss bijis perfekti, bet svarīgākais, kā tiec ar tām galā un cik ilgi kā smagumu velc līdzi. Ja runā par vecākiem - visos mūsos ir “ēnu bērni”, visiem bijuši bērnības pārdzīvojumi, “pateicoties” vecākiem. Man ir bijušas situācijas, kurās izprotu: “O, tas nāk no bērnības!” Tāpēc nevaru teikt, ka viss vienmēr bijis fantastiski, bet man ir ļoti svarīgi, lai tās attiecības būtu harmoniskas tagad. Vienai pusei ir jāpaiet pretī otrai. Ja runājam par Mārtiņa dēliem - mēs esam bijuši kopā vairāk nekā desmit gadus, skaidrs, ka mēs esam ģimene. Cita līmeņa ģimene, bet ģimene. Smejamies, ka tagad nevaram saprast, cik mums visiem kopā bērnu, jo arī Jānim divi lieli fantastiski dēli, viņš ir iepazinies ar Mārtiņa dēliem, mēs turpinām visi kopā pavadīt laiku. Jo mani mazie bērni ļoti mīl savos lielos brāļus. Tā ir dziļa komunikācija. Bet ļoti svarīgi, kā to ģimenē, attiecībās nostāda jau pašā sākumā, vai kāda no pusēm ir negatīvi noskaņota pret otru. Tagad šo situāciju iepazinu no otras puses - man pašai ir divi bērni un, ja nu manā dzīvē ienāktu cilvēks, kurš viņus nepieņemtu, kur tad viņus liktu? Visticamāk, nebūtu iespējams dzīvot kopā, jo bērni ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Neticu, ka, uzstādot ultimātu - es vai bērni -, iespējamas laimīgas attiecības, pat ja partneris izdara šo izvēli par labu tev. Vai var būt laimīgs uz otra nelaimes? Šaubos. Man pietika prāta to saprast arī tad, kad pašai vēl bērnu nebija. Vai tas notika uzreiz, automātiski? Nē, protams. Tas bija dažādām emocijām bruģēts ceļš vairāku gadu garumā.
Esmu laimīga, ka mani bērni ir Jāni pieņēmuši un iemīlējuši. Mazā meitiņa ir par mazu, lai izteiktu to vārdos, bet to jau var redzēt un just. Dēls ļoti labi zina, kas notika ar tēti, bet priecājas par Jāņa ienākšanu mūsu ģimenē, bet tā ir tāda viņu savstarpējā tango deja, es stāvu maliņā, nejaucos viņu attiecībās. No abiem maniem bērniem plūst mīlestība, skaidrs, ja viņi būtu Jāņa atgrūsti, tas nevarētu notikt, tas ir abpusēji.
- Marta Sproģe intervijā Kā Būt Laimīgai teica: zinu, ka mana dalīšanās savā sāpīgajā pieredzē var palīdzēt citiem, stāstīja - kā pāris, kuri piedzīvoja bērna zaudējumu, atzinuši, ka tajā izmisuma brīdī, skatoties uz viņiem - Martu un Pēteri -, radusies neliela cerība, ka arī viņi kādreiz vēl spēs smaidīt un par kaut ko priecāties. Tas notiks, bet pirms tam būs jāiziet cauri neaptveramām sāpēm. Negribu salīdzināt, bet tomēr man šķiet, ka jūsu stāstos var vilkt paralēles, jo abi ir par zaudējumu un spēju dzīvot tālāk. Jo tu taču arī tagad atkal smaidi un priecājies, tev ir mīlošas attiecības.
Teorijā par zaudējumu ir pieci posmi, kam izejam cauri - noliegšana, dusmošanās, kaulēšanās, izmisums, līdz beigās ir samierināšanās jeb pieņemšana. Par tiem uzzināju vēlāk, bet tad sāku analizēt un izprast savas emocijas. Tās nekur nav pazudušas, tām ir iedota vieta manā būtībā, kur es atļaujos ieiet tad, kad ir tam atbilstošs brīdis, jo es nevaru to darīt katru dienu, tad es sajuktu prātā. Zini, ja man nebūtu bērnu, iespējams, es būtu sajukusi prātā. Tas bija tik nenormāli smagi. Bet, tā kā man bija bērni (meitiņai tikai pusotrs gadiņš), viņi bija mana motivācija fokusēties, un vienā brīdī es tīri fiziski sajutu - viss, man ir jāsāk atkal dzīvot. Man ir jāsāk nakšņot vienai, jāsāk gatavot ēst, jo mūsu ģimenē to darīja Mārtiņš, jāaizbrauc uz veikalu un tā tālāk. Bet tas nenotika drīz, tie bija vairāki mēneši, bet man bija jāsapurinās un tas jāpieņem.
Par jaunajām attiecībām... Man tika dota iespēja, un tās atkal bija krustceles - pieņemt šo iespēju vai ne. Kāds vieds cilvēks man ieteica ļauties mīlestībai. Ļauties tādā ziņā, ka nevērtēt partnerattiecības ar laika grafiku, distanci. Nepaņemt to datumu, kas manā galvā nekad neizzudīs, kā tādu mērauklu - cik ilgam laikam jāpaiet, lai būtu normāli atkal justies laimīgi? Ja tu jūti, ka šīs attiecības tevi piepilda, ja, esot kopā ar šo cilvēku, jūties labāk, tad tas tev ir vajadzīgs. Tas ir svarīgākais - tev ir jājūtas labāk. Vienalga, vai tās ir divas nedēļas, divi mēneši vai septiņi mēneši... Jā, dzeltenajai presei ļoti patīk skaitīt mēnešus, un, protams, man tas bija un ir sāpīgi, bet neviens jau nezina, kā tas ir man... To visu lasot un pārdzīvojot, saņemot dažādus komentārus, sevi it kā mierinu ar ieteikumu - neviens jau nedzīvo manu dzīvi. Viņi uzraksta vai nosoda un aiziet mājās, bet es būšu tā nelaimīgā, kas mājās sēdēs viena pati, jo būšu nolēmusi, ka ir par ātru atkal būt laimīgai. Tajā brīdī, kad piecēlos atkal dzīvei, sāku dzīvot pēc tādas loģikas. Es esmu pietiekami jauna, man vēl ir jādzīvo - nevis jāizdzīvo, bet jādzīvo laimīgi. Zinu, ka arī Mārtiņš to gribētu. Jā, viņš nomira, bet es esmu dzīva, un man ir jāaudzina viņa bērni, kuriem vajag laimīgu mammu. Es sev pateicu, ka atveros attiecībām, ja tās mani piepildīs, ja jutīšos labi, ja iemīlēšos. Un tas notika.
Tagad, raugoties uz to no šī brīža skatpunkta, manā dzīvē ienāca cilvēks, kurš man atklāja un iemācīja tieši to, kas agrāk nebija svarīgs. Mēs nezinām, vai būsim kopā visu mūžu, bet skaidrs ir tas, ka mums bija lemts satikties. Ir cilvēki, kuri priecājas par to, ka es atkal esmu laimīga, bet tas nekādā ziņā nenozīmē aizmirst. Nevienā brīdī. Zini, brīžiem man šķiet, ka es pat līdz galam vēl neesmu pieņēmusi visu to, kas notika. Es esmu ar to sadzīvojusi un sapratusi, ka nevar uz to visu laiku fokusēties... Raidījuma Atslēgas digitalizēšana ir veids, kā es izrādu cieņu Mārtiņam un viņa darbam, jo tas bija fantastisks projekts, es zinu, ar kādu degsmi viņš pie tā strādāja! Man ir prātā vēl viena ideja projekta turpinājumam. To darīšu tik ilgi, kamēr jutīšu, ka tas ir vajadzīgs, un to novērtēs.
- Mēs šajā žurnālā rakstām arī par nāves pieņemšanu, jo agrāk vai vēlāk mēs visi ar to saskarsimies, kaut vai zaudējot, piemēram, vecākus, taču tā ir neērta tēma. Man šķiet, ka dažkārt citi grib palīdzēt, izteikt līdzjūtību, bet nezina - kā.
Es par to domāju, kad jutu, cik daudzi cilvēki baidās ar mani par to runāt, es jutu ļoti lielu spriedzi. Tāpēc janvārī, atgriežoties darbā, es sasaucu kopā savus darbiniekus un teicu: “Jebko, ko jūs gribat man pateikt, - dariet to! Apskausimies, samīļosimies. Es varbūt raudāšu, bet tas ir normāli.” Droši vien es pati šajā situācijā rakstītu vēstuli: “Ja es kaut kā varu palīdzēt, jebko izdarīt, nekautrējies man to prasīt - jebko, sākot ar ēdiena piegādi un beidzot ar mentālo atbalstu.” Jo nekad nezini, kas tieši otram ir visvairāk vajadzīgs. Tāpēc palīdz tāda esība perimetrā, kad esi pateicis, kā var palīdzēt, jo tas otram dod iespēju jebkurā brīdī ar tevi sazināties.
Mani ļoti aizkustināja tuvāko cilvēku atvērtība jebkurā brīdī sniegt palīdzību. Viņi dažkārt pārņēma iniciatīvu, jo pati īsti nezināju, ko gribu, kas man vajadzīgs. Viņi saprata, ka nevar atstāt mani novārtā - neēdušu, negulējušu, lai gan pati teicu, ka neko nevajag. Līdz ar to varu teikt, ka jāskatās no konkrētās situācijas, bet man palīdzēja tas, ka mani sapurināja un teica: “Tagad gan tu no palīdzības neatteiksies.” Un es redzēju, ka, ļaujot to darīt, es palīdzēju arī pārējiem izdzīvot šīs sāpes. Sāpēja jau ne tikai man, mums bija daudz draugu un labvēļu, un viņi šādā veidā to izsēroja.
Atbalstā ir milzīgs spēks, es neticu, ka ir cilvēks, kam tas nav vajadzīgs, mēs esam radīti patērēt viens otra enerģiju ne tikai negatīvā nozīmē, bet arī atbalstot. Bet tāda situācija nav komfortabla nevienam.
Man pašai ļoti palīdzēja Pētera Kļavas racionālie skaidrojumi, ka mēs neesam šeit mūžīgi, nāve ir jāpieņem kā daļa dzīves, kā gaisma dzīves galā, vienam tā pienāk ātrāk, otram vēlāk. Ja pieņemam to jau tagad, tad ir vieglāk gan aizvadīt otru, gan arī pašam aiziet.
-Ar projektu atslegas.tv tu realizēji Mārtiņa sapni, un tas daudziem lika aizdomāties par to, vai zinām otra kvēlākos sapņus. Es domāju arī par to, vai mēs zinām, kas ir paša sapnis? Drīkstu jautāt, kas ir tavs sapnis?
Es domāju, ka nepastāv tāds viens sapnis. Man gribētos domāt, ka sapņi var mainīties, bet virziens ir viens - atbilde uz jūsu žurnāla jautājumu. Un vienas atbildes jau nav. Man šobrīd tuvākā šķiet doma, ka laime ir jēgpilna dzīve. Kas tad ir tā jēga? Kas nu kuram. Vienam tie ir bērni, otram varbūt darbs, trešajam - dārzs. Mans sapnis ir dzīvot jēgpilni, lai mūža beigās atskatoties liekas - tas bijis tā vērts.
