Šķietami man bija viss - ģimene, attiecības ar vīrieti, kas šarmēja pasauli, darbs, par kādu mani apskauda tūkstošiem sieviešu Latvijā. Es vadīju modes tirdzniecības centru, braucu smalkā auto un gāju pie rokas vīrietim, uz kuru ar iekāri atskatījās sievietes. Mana dzīve bija greznībā, bet katra diena kā cīņa - par uzmanību, atzinību, uzticību, taisnību un mīlestību. Vēloties un cenšoties noturēt visu, kas man bija, nepamanīju brīdi, kad biju pārkāpusi robežas un nokļuvusi līdz stāvoklim, kad, vaicāta: “Kā tu redzi sevi pēc pieciem gadiem?”, atbildēju, ka neredzu, jo priekšā redzēju tikai tumsu. Manas izsapņotās vīzijas par to, kādai jābūt ģimenei, pilnībā izgāzās, es nespēju pieņemt melus un tikt pāri savam naidam un aizvainojumam par dzīves netaisnību. Es nepatiku arī pati sev, jo jutos izgāzusies, manuprāt, svarīgākajā dzīves jomā - attiecībās. Mans lēmums bija doties prom no attiecībām, kurās slīku un zudu kā purva dūksnājā bez cerības izglābties. Lai vai kā, mans solījums sev, dodoties prom no vecās dzīves, bija - es vēlos uzzināt vārda “harmonija” nozīmi un uzzināt, kā tas ir - justies laimīgai. Man nebija ne mazākās nojausmas, kā tas ir iespējams.
Pirms astoņiem gadiem sāku īrēt dzīvokli no kādas brīnišķīgas mākslinieces, kura kādā sarunā izteicās, ka man piestāvētu un noteikti ļoti patiktu ciguns. Lai neizklausītos dumja, neminēju, ka nezinu, ko šis vārds nozīmē, tikai apstiprinoši pamāju ar galvu. Neilgi pēc šīs sarunas sekoja veselības krīze. Man pilnīgi visa beidzot bija par daudz - sāpju, naida, neveiksmju, sevis necieņas un pārstrādāšanās, bērna veselības problēmas. Es izdegu.
Kādu dienu, atrodoties savā darba vietā tirdzniecības centrā, piedzīvoju pirmo panikas lēkmi - ar sajūtu, ka grūti elpot, ka zaudēju redzi un tūdaļ miršu. Biju lasījusi slavenību stāstus par šausmām, ko viņi piedzīvo panikas lēkmju dēļ, taču nekad neticēju, ka tās var piemeklēt arī mani.
Mēneša laikā bija vēl dažas lēkmes, taču tā atklāju par sevi ko jaunu - krīzes situācijās kļūstu par cīnītāju. Sapratu, ka nevēlos kļūt par dārzeni, par kādu, kura esību regulē slimība. Ikreiz, kad jutu, ka sliktās sajūtas nāk virsū, sēdēju un saldēju sevi ledaini aukstā dušā, intuitīvi masēju un berzēju kājas, dzīvojos sālsūdeņos. Tad pamanīju, ka roku cilāšana un elpas laišana līdzi rokām man ļauj nomierināties, tāpēc turpināju to darīt, pat pamostoties naktīs.
Tad sekoja notikums, kas nepārprotami mani pietuvināja tam, ko daru šobrīd. Skaistumkopšanas procedūrā, kas tika veikta ar lāzeru starp uzacīm (kur atrodas trešā acs), es pēkšņi visā ķermenī sāku just līdz tam nebijušu plūsmu - enerģiju. Sākumā tā manī radīja diskomfortu, jo koncentrējās atsevišķās ķermeņa daļās, radot tur izteikta karstuma sajūtu. Atzīšos, ka biju samulsusi un nezināju, vai drīkstu kādam par savām savādajām sajūtām stāstīt. Ņēmu palīgā meklētāju, ierakstīju atslēgvārdus „enerģijas vadīšana”, „darbs ar enerģiju” un kļuvu mēma, jo ieraudzīju, ka to, ko naktīs daru, cilājot rokas un elpojot, sauc par cigunu un to neizgudroju es, bet gan ķīnieši pirms vairāk nekā četriem tūkstošiem gadu. Turpat internetā atradu ziņas par dr. Igoru Kudrjavcevu un jau pēc mēneša vai diviem pieteicos Igora izsludinātajos ciguna instruktoru kursos. Neatceros, kad savā dzīvē būtu tik uzcītīgi mācījusies un kad tik daudz un ar degsmi būtu praktizējusi. Līdz pat 4-5 stundām dienā katru dienu pusgadu cigunoju un meditēju (divas stundas pirms darba tirdzniecības centrā, stundu pusdienas pārtraukumā un vēl pirms gulētiešanas). Es mācījos ciguna teoriju, vingrojumus un vienlaikus arī dziedinājos. Rezultātā vairs nepiedzīvoju nevienu panikas lēkmi, pat vēl vairāk, intensīvas cigunošanas rezultātā aizmirsu, ka kādreiz mēdzu smēķēt un ilgi nejutu pilnīgi nekādu interesi par līdz tam tik ļoti mīļo vīnu.
Ciguns ir sens ķīniešu tradicionālās vingrošanas veids, meditācija kustībā, ar kuras palīdzību cilvēks veido saikni ar apkārtējo vidi, iepazīst sevi, uzlabo pašsajūtu un kopējo dzīves kvalitāti. Tā ir gan atveseļošanās metode, gan māksla dzīvot harmonijā ar dabu, gan arī garīgās pašizaugsmes ceļš.
Jēdziens Ci Gun (latviski ciguns) ķīniešu valodā tiek aprakstīts ar diviem hieroglifiem -ci (‘iekšējā enerģija’, ‘dzīvības enerģija’ jeb ‘dzīvības spēks’) un gun (‘darbs’, ‘vadīšana’). Tātad Ci Gun nozīmē ‘enerģijas vadīšana’ jeb ‘darbs ar dzīvības enerģiju’. Jāpiebilst, ka ķīniešu hieroglifam ci ir arī citas nozīmes un viena no tām ir ‘gaiss’, tāpēc pareizi būtu arī teikt, ka ciguns ir elpošanas vingrošana, darbs ar gaisu un elpu.
Katram cilvēkam, katram priekšmetam, augam vai dzīvniekam ir individuāla ci vibrācija un īpašs starojums, kas dažādi iedarbojas uz sajūtām. Spēcīgu ci savā ķermenī apzināmies kā siltumu vai dzirkstošam šampanietim līdzīgu sajūtu, kas kustina, veicina procesus ķermenī, aktivizē gremošanu, elpošanu, asinsriti un šķidrumu plūsmu. Savukārt ci enerģijas izsīkumu sajūtam kā nogurumu, stīvumu, bezspēku, nemieru, aukstumu. To var novērst ar ciguna vingrojumu palīdzību, jo, apzināti kustoties un elpojot, mācāmies uzkrāt sevī maksimāli daudz enerģijas, uzņemot to no dabas, no debesīm, no zemes, no visa, kas apkārt, lai tādējādi gūtu veselību, labsajūtu un harmoniju.
Ci enerģiju nevar saredzēt, taču to var sajust. Tās plūsma ķermenī notiek pa enerģijas ceļiem - meridiāniem. Ja enerģija pa šiem ceļiem plūst brīvi, ķermenis tiek labi apgādāts ar dzīvības spēku, jūtamies labi un esam veseli, taču, ja enerģijas ceļi ir aizsprostoti vai pat bloķēti, dzīvības spēka plūsma ir vāja vai tā vispār nav iespējama un ci nesasniedz visus ķermeņa apvidus. Tā sekas var būt slimība. Ci plūsmu ietekmē arī pārdzīvojumi, traumas, domas un izjūtas, attiecīgā dienas posma enerģija vai laikapstākļi.
Ciguns ir ci enerģijas izmantošanas māksla: tās iegūšana no apkārtējās vides, pārveidošana un izstarošana. Plašākā nozīmē ciguns ir māksla sevi uzturēt pie labas veselības, tā ir arī sava veida filozofija, domāšanas veids, kā nodibināt saikni starp cilvēku, apkārtējo pasauli un Visumu.
Līdz ar ciguna ienākšanu manā dzīvē sākās ceļš, ko nebiju nedz plānojusi, nedz sapņos redzējusi. Tas bija ceļš nezināmajā. Katrs tā pagrieziens mani vēl vairāk pārsteidza un lika saprast, ka lielākoties dzīvē nenotiek tā, kā mans prāts to izdomājis. Uzreiz pēc ciguna instruktores sertifikāta saņemšanas sāku vadīt nodarbības. Pa dienu vadīju tirdzniecības centru, bet vakaros - cigunu. Tā tas turpinājās piecus gadus, līdz pirms diviem gadiem tirdzniecības centru pārdeva. Jaunie īpašnieki nolēma mainīt visu tā vadību un mani atlaida.
Jau otro gadu ceļš mani arvien vairāk ved tuvāk savai patiesajai būtībai, kur, saplūstot ar dabu, spēcinos pati, augu un jūtu neizmērojamu vēlēšanos dalīties ar cilvēkiem.
Es zinu, ka ciguns dziedina, jo pati to pieredzēju. Taču zinu arī to, ka tā nav brīnumtablete, jo, lai iegūtu veselību un labsajūtu, lai mainītu sevi un dzīves redzējumu, ir regulāri jāpraktizē, jāmaina domāšanas veids un bieži arī vide un cilvēki apkārt. Manā dzīvē šobrīd pilnīgi viss ir citādi, jo arī es pati esmu pavisam cita nekā pirms desmit gadiem. Laimīga!
Nodoms, kustība un elpa ir trīs ciguna vingrošanas stūrakmeņi jeb trīs dārgumi. Visi trīs ir vienlīdz svarīgi, nav iespējams tos atdalīt vienu no otra. Nodoms jeb doma iekustina ci, savukārt ci iekustina asinis, muskuļus un ķermeni, elpošana nodrošina svaigu ci no gaisa un palīdz atbrīvoties no nevajadzīgās ci, bet kustība palīdz enerģijai plūst pa ķermeni, ienesot tajā rāmumu, līdzsvaru, viengabalainības izjūtu, prieku un radošumu.
Svarīgs ciguna prakses sākšanas priekšnosacījums ir apzināties, kas neapmierina šā brīža pašsajūtā, finanšu stāvoklī vai attiecībās. Ir vajadzīga drosme un uzdrīkstēšanās spert soli pretim izmaiņām dzīvē. Taču labā ziņa ir tā, ka pārmaiņām, tieši tā pat kā ciguna praktizēšanai, nav vecuma, rases vai dzimuma ierobežojumu. Tas piemērots ikvienam.
Ciguna enerģijas plūsma ir maiga, plūstoša un saudzējoša, tā raksturojama vairāk kā iņ (sievišķās enerģijas) prakse - ar uzmanības vēršanu uz iekšpusi. Tā ir par iedziļināšanos, par vērošanu, intuīcijas attīstīšanu, mieru un klusēšanu. Turpretim tādi sporta veidi kā, piemēram, teniss vai basketbols ir jaņ (vīrišķās) enerģijas ģenerētāji, kas liek cilvēkam uzmanību koncentrēt uz ārpusi - uz grozu vai bumbu. Pat vienkārši pastaigājoties un klausoties mūziku, mūsu uzmanība ir pievērsta mūzikai, nevis sev pašiem.
Ciguna nodarbībā tev ir jābūt gatavai pieredzēt, gatavai ļauties, atbrīvoties, arī stāvēt un klusēt. Ja tavs prāts nodarbības laikā sāk uzbāzīgi ar tevi sarunāties, sacīdams, ka tas, ko dari, ir muļķības, būtu labāk, ja tu tam būtu gatava un spētu pierunāt prātu pieklust un pieņemt, ka pilnīgi viss uz šīs pasaules, iespējams, ir citādi, nekā mēs to esam iedomājušies. Cigunā ļaujamies domas, kustības un elpas sinhronitātei. Ciguna nodarbības ir lēnas un plūstošas. Ja esi pieradusi pie strauja dzīves tempa, sākumā izbaudīt nodarbību var šķist izaicinoši. Taču domāju, ka tava apzināšanās, ka tieši ātrais prāts, traucoties uz priekšu kā mustangs, ir vainīgs pie tavas trauksmes, izdegšanas vai depresijas, palīdzēs ļauties lēnajai plūsmai, kas brīnumainā kārtā aizvedīs tevi pie rāmuma. Šis rāmums nebūt nav sastingums, bet drīzāk kā uzvara, kuras augļus baudīsi pēc regulāras nodošanās ciguna lēnajai un apzinātajai plūsmai. Pateicoties tai, spēsi dienā ieiet mierīga un uzpildījusies ar enerģiju, spēsi būt savā kodolā un veselumā pat dzīves izaicinošākajos pagriezienos.
Cigunot iespējams jebkurā vietā, taču sevišķi lielu labsajūtu gūsi, to darot svaigā gaisā, mežā, pie jūras vai dārzā. Ir nepieciešams ērts un brīvs apģērbs (var arī kleitā), jo pārsvarā ciguna nodarbība notiek stāvus, taču cigunot ar tādu pašu efektivitāti var arī sēdus un guļus. Nav nepieciešams paklājiņš vai kādi citi palīglīdzekļi.
Lai nodarbība būtu pilnvērtīga, ir nepieciešams tai noskaņoties. Ar diafragmālas elpas palīdzību iegūstam rāmumu un ļaujam sev nokļūt mirklī šeit un tagad. Diafragmālā elpošana uzlabo plaušu ventilāciju, iedarbina klejotājnervu, kas palīdz regulēt rīkles, plaušu, kuņģa un sirds muskuļu darbību. Ar dziļas elpas palīdzību nodrošinām skābekļa piegādi audiem, ogļskābās gāzes izvadīšanu, tas ir spēcīgs instruments, kas izmaina fizioloģiskos procesus ķermenī.
Tomēr, kā jau minēju iepriekš, ciguns balstās uz trīs stūrakmeņiem, tāpēc nodarbībā gandrīz vienmēr elpai tiek pielāgota kustība. Jā, tieši tā - elpai pielāgota kustība, nevis otrādi. Cik gara ieelpa vai izelpa, tik gara roku kustība. Tu it kā kļūsti par savas elpas diriģentu. Uzsākot cigunot, iespējams, pamanīsi, ka kustību amplitūda būs maza, jo elpa būs sekla, pat saraustīta. Savukārt, regulāri praktizējot, jau drīz spēsi kustībā ienest plašumu, kas liecinās, ka elpa kļuvusi vieglāka, dziļāka. Tas izdosies, ja spēsi ļauties un pierunāt kontrolējošo un mūžam runājošo prātu kaut uz nodarbības laiku nedaudz pieklust. Lūk, arī vēl viens no stūrakmeņiem - nodoms. Pirms katras nodarbības sev definē, kāpēc tu šodien vingro - ko vēlies sasniegt vai no kā atbrīvoties. Tad nodarbība iegūs pavisam citu kvalitāti un pēc tās jutīsies enerģiska, atpūtusies un pat sakārtojusi domas.
Nodarbības laikā vingrotāji tiek aicināti piefiksēt savas sajūtas, pie sevis klusiņām nosaukt tās vārdos, lai pamazām iemācītu smadzenēm un ķermenim kustēties un rīkoties neierasti, katrreiz atzīmējot, ka tas, ko darām, ir labi, pavisam labi!
Nodarbības laikā kustamies kā nākotnes personības, mums palīdz vingrojums ar nosaukumu “smaids”, mēs iemiesojam, vizualizējam cilvēku, par kādu vēlamies kļūt. Kustamies, domājam un elpojam citādi, nekā ierasts ikdienā, regulāri praktizējot, iegūstam ieradumu domāt, uzvesties, kustēties kā vesels, brīvs un laimīgs cilvēks.
Cigunā vairākumam vingrojumu ir īpaši nosaukumi, piemēram, “Apskaut tīģeri un atgriezties kalnos”, “Baltā dzērve izpleš spārnus”, “Spāre pieskaras ūdenim”, “Nomierināt ezeru”, “Deviņi spoki izņem zobenus”, “Gailis knābā graudus”, “Vilkt deviņas govis aiz astes”. Tie enerģētiski jau ienes prieku un raisa interesi, turklāt netieši mudina kustībā ienest dzērvei raksturīgo grāciju, tīģera drosmi, spāres vieglumu, aicina atrast sevī resursus, lai nomierinātu bangojošu ezeru un spēku, kas būs nepieciešams, lai vilktu deviņas govis aiz astes.
Ciguna vingrošanai raksturīgs gan viedums, gan rotaļīgums.
Ciguna vingrotāju atsauksmes visspilgtāk stāsta par ieguvumiem:
- mazinājies locītavu stīvums, attīstījusies paļāvība sev;
- sāk notikt lietas, par kurām sen esmu domājusi, bet līdz šim nav sanācis;
- sāku vairāk uzmanības pievērst sev, sajust, kas man ir vajadzīgs un kas tieši man ir harmoniskākais, viss sāk notikt it kā pats no sevis;
- baudījums ir, kā mainās mans noskaņojums un fiziskā pašsajūta, sākot un beidzot cigunot. Citreiz sāku vingrot pusaizmidzis, kaut kur iekšā ir šīs dienas nodoms vai vārds, citreiz kaut kas arī sāp ķermenī. Sākot vingrot, jūtu, kā enerģija sāk kustēties manī, tā ka reizēm skudriņas skrien un paliek silti, uzlabojas garastāvoklis, un es palieku lielāks, stabilāks, harmoniskāks;
- jo vairāk un biežāk cigunoju, jo vieglāka visa mana esība sāk šķist. Lietas un jautājumi, kas kādreiz šķita kā problēma, tagad zaudējuši svaru, nākusi klāt milzīga paļaušanās un ķermenisks miers, ka mani labie nodomi, darbs, miers, elpa un kustība, rīcība, paļaušanās un laiks visu saliks pa vietām un viss notiks vislabākajā un man harmoniskākajā veidā;
- ja “pārliecība par sevi” būtu kalns, tad pēc šodienas vingrošanas ir sajūta, ka stāvu kalna virsotnē un baudu sauli, kas šodien tik spoža pie debesu juma;
- jūtos piepildīta, priecīga, apņēmīga un starojoša;
- protu stresa situācijās nomierināties;
- jūtos daudz enerģiskāka;
- jūtu mīlestību visapkārt;
- es iemīlēju dzīvi;
- jūtos rāmāk;
- esmu iemācījusies apstāties.
