Ances piezīmes par Gruziju: Mēs esam divi. Es un mans process

Ance Šverna 8.aprīlis
Valters Šverns
Es atrados parkā, kad debesis pavērās un sāka aumaļām līt. Ar visu lietussargu pamuku zem koka, taču kājas grima aizvien dziļāk dubļos, zābaki, zeķes un miesa aši vien samirka, bet piles, kas trāpīja sejā vai aizkrita aiz apkakles, tērcītēm vien plūda pār mani.

Ūdens glāstīja ādu un zemi, bet visvairāk tas atgādināja, ka tieši te, šajā materiālajā pasaulē, kur ikdienā tik ierasts cīnīties par izdzīvošanu, es spēju justies superīgi. Atspiedos pret koku, kāri tvēru elpu pēc elpas, nekur nesteidzos, jo tas nebija manos spēkos, kaut gan līdz mājām nebija tālu un no lietus kuru katru brīdi it kā varēju aizmukt. Taču es nebēgu. Vēl ne. Biju stabila un nonākusi procesā - vietā bez robežām, kur sprakšķ un dzirksteļo enerģija, bet kur neviens neko nesaka priekšā, jo priekšā, pašā centrā, iznāc tu pati - parasti nesapucēta, reizēm pat mājas treniņbiksēs. Taču tam, kas būtu jāvelk mugurā, nav lielas nozīmes. Ir tikai process, kurā es vai nu esmu, vai neesmu. Lai līst!

pexels.com

Ieraudzīju un noticēju

Pēc dzīvošanas tādā manierē, kas mani nevis iztukšo, bet uzlādē, nonācu tālab, ka man bija apnicis pēc kaut kā tiekties vai kaut ko praktizēt tikai tāpēc, ka to mirdzošām acīm darīja kāds mans draugs vai dedzīgi aprakstīja kāda dižpārdokļa autors. Brīžiem tā vien šķita, ka visiem, izņemot mani, ir izdevies atrast savu aicinājumu, kurā mesties iekšā, lai tur vai kas, kamēr es beidzamos desmit gadus, kopš biju pametusi karjeru Rīgā, lasīju, vēroju un izmēģināju visu ko, taču rezultātā attapos Kaukāzā, Gruzijas laukos, kur nevienu nepazinu.

Dīvainā kārtā skrajiem pauguriem nosētajā ciematiņā jutos kā mājās, lai gan par tādu dzīvi, kādu piekopa šejienieši, iepriekš nebiju ne dzirdējusi, ne lasījusi, ja neskaita bērnībā no vecāku un vecvecāku grāmatplauktiem čieptās teiku, tautasdziesmu un pasaku grāmatas, kuru saturu tolaik neviens neņēma par pilnu. Taču tagad te manu acu priekšā kāda ciematniece savā 90. gadu jubilejā izdilušām čībiņām kājās tipina pa pagalmu, skaļi un aizrautīgi slavēdama Dievu, un vecās sieviņas krūtis izriešas, bet balss rīb kā bungas. Viņa gan lūdzas, lai visas pasaules ļaudīm labi klātos, gan pateicas par to, ka ielejas akās pēc sausās vasaras beidzot ieplūdis ūdens. Savukārt cita ciematniece uz Lieldienu godiem sarūpējusi gan tradicionālos ēdienus, gan vairākas pašceptās tortes, - tās visas nu glīti saliktas uz pieticīgi iekārtotas istabas apaļā galda. Cienastu sagatavošana ir aizņēmusi vairākas dienas un notikusi tepat ķēķī ar izdeldētu dēļu grīdu, malkas plīti un aukstu ūdeni krānā, taču saimniece neizskatās pārgurusi, un man acīs sariešas asaras. Ne jau par gardajām tortēm, bet par to mīlestību, kas staro no dievticīgās sievietes sirds.

Šādus dziļi patiesus un aizkustinošus izpausmes brīžus ciematnieku nepretenciozajā ikdienā es pieredzēju visai bieži un sāku ticēt - kaut kas tik apbrīnojams ir iespējams ne vien citu cilvēku, bet arī manā dzīvē. Visai drīz es tik tiešām sāku just filigrāni smalkas, tomēr ļoti niansētas un patīkamas iekšējas vibrācijas. Tas notika gan tad, kad pievērsu uzmanību rīta dzestrumā kūpošajiem brokastu putras garaiņiem, gan tad, kad iesaistījos kodolīgā vārdu apmaiņā ar kaimiņu, kad uz manu jautājumu, kas jauns, šamējais, zobgalīgi smīnot, attrauca, ka “nav, nu pilnīgi nekā jauna nav”. Kaimiņa atbilde gan drīzāk bija ķircinoša blefošana, nevis taisnība, tomēr es tik un tā pamanīju, ka manas lūpas gribēja smaidīt, bet ķermenis bija gatavs atsaukties, izpausties, ņemties, - tik pazīstams šis viss šķita.

Ar abām kājām uz zemes

Es vienkārši ļāvu sev notikt, kas bija pārsteidzoši, jo pietika ar vienu vienīgu darbību - turpināt vai izbeigt sarunu, palikt uz vietas vai izkustēties -, un process varēja sākties. Turklāt ātri vien apjautu, ka prātot par to, cik katra darbība ir izdevīga, efektīva vai laikietilpīga, ir ne tikai apgrūtinoši, bet pat neiespējami. Lietu patiesā būtība tik un tā atklājās un nāca gaismā tikai paša procesa laikā, nevis kaut kad agrāk. Tā, piemēram, es sevi vairs neapgrūtināju ar skrupulozu ēdienreižu plānošanu. Vienlaikus godīgi sev un līdzcilvēkiem darīju zināmu, ka man vajag trīs reizes dienā apsēsties un nesteidzīgi paēst, un nevienam tas nešķita ne jocīgi, ne apgrūtinoši.

Pat vienkāršākās ēdienreizes nu vērtās notikumos. Melodiski šķindēja karotītes, skrapstēja piparu un sāls dzirnaviņas, un laiks itin kā apstājās. Bet es sāku just gruntīgu pamatu sev zem kājām, jo pirmo reizi mūžā pieredzēju, kā ir, kad dzīve un visa šī diena ritēja, balstoties uz to, kas šobrīd ir aktuāli man, proti, pabarot sevi. Vienalga, vai ēdu mājās, pie kaimiņiem vai pilsētas kafejnīcā, es nodevos šim procesam pilnīgi. Rezultātā jutos nevis pa roku galam kaut ko iekodusi, bet kārtīgi paēdusi un līdz ar to stipra un darboties spējīga. Pamanīju, ka arī sarunas pie kopīga maltītes galda labāk vedas tad, kad jau biju iestiprinājusies. Rezultātā pat trauku kalnu mazgāšana pēc ēšanas nešķita nekas traks, drīzāk tā bija kā secīgs procesa turpinājums, kura laikā bieži vien radās apjausma, ko darīt tālāk.

Pirmais, ko man gribējās, bija ļauties, atdoties un atvērties procesa plūsmai - tās līkločiem ar līganajiem un straujajiem, glāsmainajiem un nervus kutinošajiem pavērsieniem, kas, kā šķita, nemaz netaisījās beigties, tālab varēja likties draudīgi un pat bīstami. Tad nu arī mans prāts metās atgādināt, ka “tev, meitenīt, nu gan ir nopietnāki darbiņi darāmi”, par “nopietniem darbiņiem” pārsvarā uzskatot garas, spēkus un dzīvesprieku izsūcošas stundas pie datora vai pašizdomātus, pārsvarā kaitinošus pienākumus mājās vai darbā, par kuriem nekad nesaņēmu kāroto atalgojumu. Un es taisnā ceļā - nedaudz it kā grīļīgi, it kā baiļojoties - devos nevis tur, kur bija izdomāts, bet tur, kur šķita, ka jādodas. Kad lija vai sniga, es mēdzu vienatnē klaiņot, pieredzot, kā pasaule samirkst un itin kā izšķīst biezajā dūmakā manu acu priekšā. Šajā unikālajā brīdī klāt bijām mēs abi - es un mans process.

Attēlam ir ilustratīva nozīme. / pexels.com

No zaķpastalas par lietaskoku

Pēkšņi es vairs netrīcēju bailēs par katru nieku un pat netaisījos tērēt laiku, prātojot, vai tas, ko paveicu, skaitās pareizi vai nepareizi. Tā vietā mēģināju darboties, rīkoties, būt, taču pārsvarā man nekas nesanāca. Lielākā izgāšanās, turklāt publiska, bija kontakta jeb ķermeņa improvizācijas nodarbības miglā kūpošu kalnu ielokā. Toreiz biju ceļā uz kalniem, lai slēpotu, taču viens no ceļabiedriem saslima, plāni mainījās - es nokļuvu vietā, kur gan daba, gan cilvēki bija tik skaisti un graciozi, ka brīžiem bija sev jāiekniebj, lai atgādinātu: jā, es aizvien atrodos tepat, uz zemes. Vienlaikus jutos tik tizla, ka to pat ir grūti izteikt vārdos. Kad kādā nodarbībā bija iespēja ļaut savam ķermenim dabiski izpausties, tās kustības, kas negribīgi un stīvi kaut kā izmocījās no manis, bija dīvainas atblāzmas no tautisko deju nodarbībām senā pagātnē, un es šaubījos, vai tas bija kas dabisks.

Taču ar to nekas nebeidzās. Atgriezusies mājās, sāku izpausties pēc sava prāta. Kalnos pieredzētais manī bija iekustinājis procesu, ko prasījās turpināt. Gluži instinktīvi istabā pasāku lēkāt, ķēmoties un gorīties, ko mājinieki iesauca par mērkaķošanos, bet man ne prātā nenāca apvainoties, jo biju laimīga jau par to vien, ka mans ķermenis pūš, elš, izstaipās un atveras dzīvei. Reizumis salipām kopā ar mīļoto un dejojām, un šūpojāmies, un līgojāmies, un izbaudījām, kā mūsu augumi un smadzenes notrīs seksīgumā, garšīgumā, dullumā. Es jutu, ka iemīlos. Turklāt aptvēru, ka mīlu it visu - ne tikai procesu, sevi un savējos, bet arī dusmās rūgstošos un piepūtušos pilsoņus, reibinoši smaržojošo vasaras zemi zem kājām un nakts melnumā mirdzošo debesu jumtu virs manis. Pasaule šķita tik plaša kā vēl nekad, un tas, kā es izskatījos no malas, zaudēja savu nozīmi.


Agrāk īpašu uzmanību pievērsu tam, kā kurš ir ģērbies, un manam skatienam nepaslīdēja garām pat tas, kādas firmas kedas kuram ir kājās, toties tagad svarīgs kļuva pildījums un piepildījums. Kas ir tas, kas ir manī vai jebkurā citā cilvēkā? Vai ir iespējams ar to satikties, to ieraudzīt un apjaust? Un tad tas notika. Es uzzīmēju eņģeli, kas bija brīnumaini, jo nekad neko tamlīdzīgu nebiju zīmējusi. Arī skicēšanas process, kad sekoju vienīgi iekšējai intuīcijai, bet krāsu zīmulis tikai viegli vieglītiņām skāra papīra faktūru, nebija tas, ko ikdienā mēdzu darīt. Tomēr tieši šā procesa iespaidā manī dzima tik nebijušas un pateicības pilnas jūtas, ka man aizrāvās elpa.

Kad visi striķi trūkst

Manī dzima paļāvība, un brīžos, kad agrāk mēdzu slēpties, paklusēt vai doties pretējā virzienā, es atkailinājos: es gan darīju, gan runāju to, ko jutu, jo citādi vairs nebija iespējams. Tas bija mans process, un tā biju es. Tiesa gan, pie reizes vajadzēja atminēties lērumu situāciju bērnībā, kad biju saņēmusi rājienus par to, ka saku, ko domāju, jo kādam tas šķita neērti, nepieņemami, nepareizi. Ar to savulaik pietika, lai mans process tiktu sadragāts un es pati paliktu ievainota un mēma uz vairākiem gadu desmitiem. Tikai beidzamajos gados, nonākusi lauku vidē, kur cilvēki neskopojās ar siltiem vārdiem cits pret citu, es jutu sevī atraisāmies potenciālu, kas piešķir manai dzīvei jēgu. Es vairs nespēju klusēt, un tad ierunājās viņš - mans ķermenis.

Kad man sāpēja, mans ķermenis runāja ar asarām, pat ja atrados uz ielas vai taksometrā. Tomēr daudz biežāk tas smaidīja un ķiķināja, jo arī tādās situācijās, ko apkārtējie mēdza mālēt drūmos toņos, es allaž saredzēju ko komisku, piemēram, kādas ierēdnes ar biezu matu lakas kārtu pieglaustos matus, kas tomēr stāvēja savā vaļā.

Savukārt pie runāšanas vai rakstīšanas ķēros tad, kad manī bija sakrājies pārpārēm iespaidu un man vienkārši bija, ko teikt. Viss iepriekšminētais bija spēcīgs fizisks pieredzējums, kas mani tuvināja vēlmei radīt, lai gan paredzēju, ka tas, kas mani sagaida, nebūs līdzens asfaltiņš un kādam var nepatikt ne manas runas, ne izdarības. Tā, protams, arī bija, tikai šoreiz apjautu - manī mājo vēl lielāks spēks, nekā domāju.

Tā, kas mani glāba un sargāja, bija mana sirds. Ja tik tiešām gadījās iekulties konfliktā un vajadzēja kādu, kas mani aizstāv, es gluži automātiski runāju un rīkojos no sirds. Kā uz burvju mājienu mainījās gan mans balss skanēšanas tonis, gan noskaņa telpā, kurā atrados. Reiz kādā kaimiņmājā ļaudis pamanīja, ka man pirkstā ir gredzens, kas varētu būtu vērtīgs. Pēkšņi visa kuplā gruzīnu saime metās virsū, jo gribēja zināt, kas tas ir, cik maksā, no kurienes. Kāds jau tvēra manu roku, lai pieskartos gredzenam, bet es parāvu roku malā un, skatoties uz savu rotu, gari un plaši stāstīju, cik īpašs patiesībā ir mans gredzens. Stāsts, ko stāstīju, bija par mīlestību. Beigās gan bija tā, ka no stāsta vibrācijām vieglā skurbulī biju es pati. Nu visi nāca mani samīļot un pateicās, ka esmu iegriezusies viņu mājās.

Attēlam ir ilustratīva nozīme. / pexels.com

Eju meklēt

Kopš notikuma ar gredzenu mani vairs neinteresēja tukši stāsti. Aptvēru, ka būtiski ir nevis tas, par ko ir stāsts, bet no kurienes tas nāk. Un pēkšņi bija skaidrs - manējais ir tas, kas nāk no sirds. Tādam stāstam ticēju, un tādu stāstu es vēlējos iemiesot savā dzīvē, tāpēc sāku rakstīt to, kas uz sirds. Atkal nonācu procesā, un viss notikušais ar mani aizvien vairāk atgādināja ceļojumu bez konkrēta sākuma vai beigu punkta.

Pie šīs mūžīgās, uz priekšu virzošās ceļojuma izjūtas vajadzēja pierast, taču tas nebūt nebija grūti. Jautrākais, ka es tik tiešām dažas reizes devos uz pilsētu un sarūpēju ceļiniecei nepieciešamo atribūtiku - gumijas zābakus, lietussargu un vairākas drēbju kārtas -, kas ļāva man izdzīvot teju jebkādos apstākļos, kaut gan nekur tālu doties nemaz nebiju sataisījusies. Taču tas viss man noderēja tūliņ pat, kad sāka līt, bet es mierīgi un nesamirkstot varēju aizstaigāt uz ciema bodi. Savukārt citā dienā spontāni devos uz kaimiņciemu, lai aplūkotu pirmo sniegu, kas, nupat uzsnidzis, balti un vilinoši vizēja ziemeļu kalnu smailēs.

Mana brīvības garša bija atgriezusies, kaut gan līdz šim es pat nenojautu, ka biju to kaut kur pazaudējusi.

Atskārtu: visticamāk, manī un pasaulē aizvien ir neiedomājami daudz kā nezināma un vēl neapjausta. Sapratu arī - lai kaut ko atrastu, ir jāiet meklēt. Iespējams, tieši par to ir šis procesa stāsts. Ka mūsos katrā ir iekodēts gluži naturāls ceļinieces gēns, kas alkst nodoties meklējumiem pat tad, ja nav zināms, ko tieši meklējam. Tieši tālab tas, ko kādā brīdī atklājam sevī, savā iekšpusē, šķiet brīnumains pārsteigums, ar ko tiekam krāšņi apdāvinātas. Tagad zinu arī, ka ar katru soli, ko speram te, uz reizēm tik samocītās, nīkulīgās un nogurdinātās zemes, mēs spējam tapt priekpilnas un apmierinātas, pat ja tas prasa iegāzties dubļos līdz padusēm, izjust dziļas sāpes par kārtējo netaisnību vai neproduktīvi kārpīties uz vietas, jo tā mēdz gadīties. Un arī par to ir process. Par to, ka patiesībā mēs visu laiku trenējamies, lai nenovērtētu par zemu ar mums notiekošo. Manuprāt, ir vienlīdz radoši saposties uz ģimenes brokastīm, celt māju, izšūt vai kūrēt apjomīgu projektu. Galu galā neviens nav aizliedzis pieredzēt vēl daudz ko vairāk, jo viss ir viens vienīgs process - nerimstoša tapšana, taisīšanās un taisīšana. Turklāt mums katrai ir savs process, kurā rodamies un radām, un atrodamies pat tagad. Un labākais, ka tu vairs neesi viena.

pexels.com